Mārupes novads ir vieta, kur līdzās mājām top arī stāsti, kas kļūst par daļu no bērnības un dzīvo līdzi paaudzēm. Šoreiz rubrikā “APKAIMJU CILVĒKSTĀSTI” uz sarunu aicinājām mārupiešus, “Čučumuižas” radītājus – dzejnieci un aktrisi DINU KRISTĪNI BITĒNU un komponistu ATVARU SIRMO jeb rūķu Krustmāmiņu un rūķi Taustiņu. 

“Čučumuiža” Latvijā jau sen kļuvusi par kaut ko vairāk nekā televīzijas raidījums vai bērnu izrādes – tā ir vesela sajūtu pasaule, kas vairāku paaudžu atmiņās saistās ar bērnību, drošību, siltumu un ģimeniskumu. 

Dina un Atvars Mārupē ir atraduši savu māju sajūtu – vietu, kur turpināt radīt, domāt un runāt par viņiem būtisko: cilvēcību, empātiju, mīlestību un spēju palikt patiesiem. 

DINA KRISTĪNE BITĒNA un ATVARS SIRMAIS
Nodarbošanās: “Čučumuižas” radītāji
Dzīvesvieta: Mārupes apkaime

– Kā jūs paši šodien raugāties uz “Čučumuižas” nozīmi savā dzīvē? 

– Tā ir liela daļa no mūsu dzīves. “Čučumuiža” nav vienkārši kāds mūsu dzīves posms. Tā nav tikai profesija vai radošs projekts. Tā ir kā otrā āda. Jo tā patiešām ir klātesoša visur. Mēs varam būt jebkur – veikalā, benzīntankā, kādā pasākumā –, un vienmēr kāds pienāk, uzrunā, pasaka kādu vārdu. Un šie vārdi ļoti bieži ir saistīti nevis ar konkrētu raidījumu vai dziesmu, bet ar sajūtu.  

Cilvēki saka: “Mēs ar jums uzaugām.” Un tad tu sāc domāt par laiku. Par to, cik ilgi tas viss ir bijis. Mēs redzam, ka tie bērni, kas kādreiz skatījās raidījumu televīzijā, šodien nāk ar saviem bērniem un pat ar mazbērniem. Tas nozīmē, ka “Čučumuiža” ir šķērsojusi paaudžu robežas. 

Un vēl ir tā sajūta, ka tā vairs nepieder tikai mums. Mēs to radījām, bet šobrīd tā dzīvo savu dzīvi. Kā bērns, kuru tu palaid pasaulē. Tu vairs nevari kontrolēt, kas ar viņu notiek, bet tu redzi, ka viņš dzīvo – cilvēku atmiņās, viņu ģimenēs. 

– Kā jūs skaidrotu “Čučumuižas” popularitāti dažādās paaudzēs? 

– Mēs nekad neesam taisījuši saturu tikai tāpēc, lai tas būtu. Un tas, iespējams, ir galvenais iemesls. Katram darbam vienmēr bija doma. Mēs balstījāmies uz pamatvērtībām – mīlestību, empātiju, cieņu, ģimenes un tautas tradīcijām. Tās ir lietas, kas nepazūd. Tās nav atkarīgas no laikmeta. 

Rūķi bija kā bērnu spoguļattēls. Viņi darīja muļķības, kļūdījās, bet arī mācījās. Un bērns redzēja: tas esmu es. Un, iespējams, tas arī ir tas noslēpums – patiesums. Bērns ļoti labi jūt, vai tu esi īsts. Un, ja tu esi, tad tas paliek. 

– Vai ir bijusi kāda tikšanās ar skatītāju, kas jūs īpaši pārsteigusi? 

– Ir bijuši ļoti daudzi brīži, kas palikuši atmiņā. Tu saproti, ka tas, ko esi darījis, ir bijis nozīmīgs daudz dziļākā līmenī, nekā tu pats varēji iedomāties. 

Ir arī daudz ļoti cilvēcīgu, sirsnīgu momentu. Piemēram, koncertā bērns skatās, skatās un tad saka rūķītim Taustiņam: “Televizorā tu izskaties labāk.” Tas ir tik patiesi un tik neviltoti, ka tu nevari nesmaidīt. 

Un vēl – tas mīļums, ar kādu bērni nāk klāt, apskauj, skatās acīs. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar aprakstīt. Šīs tikšanās vienmēr atgādina, ka tas darbs nav pazudis. Tas dzīvo. 

– Ko jūs nekad neesat pateikuši saviem skatītājiem, bet gribētu? 

– Varbūt to, ka mums šobrīd ļoti pietrūkst vienkāršas cilvēcības. Mēs dzīvojam ļoti straujā laikā. Viss notiek ātri – informācija, tehnoloģijas, dzīves ritms. Bet tajā pašā laikā mēs attālināmies cits no cita.  

Agrāk ciemiņu gaidīšana bija notikums. Cilvēki satikās, runāja, dzīvoja kopā. Tagad bieži vien mēs dzīvojam katrs savā ekrānā. Gribētos teikt: apstājieties! Paskatieties viens otram acīs. Parunājiet. 

Un vēl – cieņa. Tā ir lieta, kuras ļoti pietrūkst. Pret vecākiem, pret skolotājiem, pret otru cilvēku. 

Un empātija – spēja saprast otru. 

Šodien ļoti daudz runā par sevis mīlēšanu. Bet mēs domājam – sevi var atrast, arī darot labu citiem. Tajā ir ļoti liels spēks. 

– Vai šobrīd strādājat pie kāda jauna projekta? 

– Jā, radošais darbs nekad nebeidzas. Šobrīd mēs vairāk pievēršamies mūzikai – rakstām, veidojam instrumentācijas, sadarbojamies ar orķestriem, ar dziedātājiem.  

Viens no darbiem ir izrāde par Alisi Brīnumzemē. Bet tā nav tikai pasaka. Mēs domājām – kas notiek ar Alisi pēc daudziem gadiem? Kas notiek, kad cilvēks atskatās uz savu dzīvi, uz laiku, uz zaudējumiem, uz atmiņām? Tāpēc šajā darbā ir vairāki slāņi. Bērni redz krāšņus tēlus, kustību, pasaku pasauli, bet pieaugušie dzird pavisam citas domas – par laiku, par dzīves jēgu, par to, ko mēs darām ar savu dzīvi. 

Mēs joprojām domājam arī par lielām idejām. Viena no mūsu senajām iecerēm bija “Čučumuižas zeme” – vieta bērniem un ģimenēm, kas būtu nevis atrakciju parks klasiskajā nozīmē, bet dzīva pasaku vide ar meistariem, rūķiem, izrādēm, grāmatām, amatniekiem. Tāda kā mūsu pašu “Muminu zeme”. 

Diemžēl dzīve ne vienmēr ļauj visas idejas īstenot. Bet sapņu un ideju vēl joprojām ir daudz. 

– Kā jūs paši raksturotu sevi ārpus skatuves? 

– Mēs neesam citādi. Tas, ko cilvēki redz uz skatuves, lielā mērā esam mēs paši. Mēs neradām tēlus – mēs dzīvojam to, ko darām. Protams, ikdienā ir viss – nogurums, sadzīve, strīdi. Mēs esam cilvēki. Bet būtība nemainās. Un varbūt tieši tāpēc tas ir ticis uztverts tik patiesi. 

– Kas jūs savulaik atveda uz Mārupi, un kas šeit lika palikt? 

– Mūsu ceļš uz Mārupi sākās ļoti vienkārši – no nepieciešamības. Mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī, kur vienā istabā bija visa ģimene. Nebija vietas, nebija ērtību. Bērns gulēja groziņā, jo vienkārši nebija kur nolikt gultiņu.  

Pakāpeniski, ar darbu, ar neatlaidību, dzīve sāka mainīties. Parādījās iespējas. Varējām domāt par savu vietu. Un tad soli pa solim mēs nonācām līdz mājai. 

Mārupē nonācām, jo šeit ir sajūta. Sajūta, ka tu vari dzīvot mierīgāk. Ka vari radīt. Ka vari būt savā vietā. Un tas laikam ir pats svarīgākais. 

– Ko jūs esat iemācījušies viens no otra? 

Atvars: Es no Kristīnes esmu iemācījies precizitāti un ļoti lielu atbildību pret darbu. Viņa nekad neko nedara pavirši – ja top scenārijs vai izrāde, tad viss ir pārdomāts līdz detaļām. Agrāk man reizēm likās: vai tiešām ir tik svarīgi, kāda ir katra nianse? Bet no viņas esmu iemācījies, ka tieši detaļas rada kvalitāti.  

Kristīne: Savukārt es no Atvara esmu iemācījusies neatlaidību un spēju iet līdz galam. Viņam ir ļoti stiprs raksturs – ja viņš kaut ko ir nolēmis, tad viņš to izdarīs. Un vēl mēs abi pa šiem gadiem esam iemācījušies, cik svarīgi ir prast pateikt “piedod” un neatstāt aizvainojumu sevī.  

– Kādu īpašību jūs viens otrā apbrīnojat, bet reti pasakāt skaļi? 

Atvars: Kristīnē es ļoti apbrīnoju empātiju. Viņai vienmēr rūp citi – gan cilvēki, gan dzīvnieki. Ja kaut kur ir pamests kaķēns, viņa nekad nevarēs vienkārši paiet garām. Ikdienā es to varbūt nesaku skaļi, bet tas ir kaut kas, ko es viņā ļoti cienu. 

Kristīne: Savukārt es Atvarā apbrīnoju izturību un spēju nepadoties. Viņš var pārvarēt sevi, iet uz skatuves pat tad, kad viss sāp vai ir ļoti grūti. Un vēl – viņam ir apbrīnojama spēja apgūt jaunas lietas un tehnoloģijas. Es reizēm smejos, ka paļaujos uz viņu visos praktiskajos jautājumos. 

Abi smejoties atzīst, ka viens otru arī ļoti papildina – viens ar vairāk “trakajām” idejām, otrs palīdz tās piezemēt. Un vēl viena lieta, ko abi īpaši novērtē, ir humora izjūta. 

– Vai ir kādas īpašas vietas Mārupes novadā, kur smeļaties iedvesmu? 

– Mājas. Visvairāk tā tomēr ir māju sajūta. Pēc pilsētas steigas un stresa atbrauc mājās, ieej pa durvīm, un viss mainās. Ir sajūta, ka beidzot vari ieelpot. Sagaida ģimene, mazbērni, mūsu dzīvnieki, tās mazās astītes, kas skrien pretī, un tu saproti: esmu mājās. 

Īpaši mīļš ir Ziemassvētku laiks, kad māja tiek izpušķota un visapkārt rodas īpaša atmosfēra. Tā sajūta laikam arī ir galvenā iedvesma – miers, ģimene un apziņa, ka esi savā vietā. 

– Kas jūsu dzīvē ir palicis nemainīgs, neskatoties uz visām pārmaiņām? 

– Vērtības. Tas laikam ir pats galvenais, kas nav mainījies. Mīlestība, tuvākie cilvēki, ģimene, draugi. Ar gadiem saproti, ka tieši tas ir pats svarīgākais. 

Dzīvē, protams, svarīga ir arī stabilitāte un iespēja justies brīviem, jo bez tā ir grūti realizēt ieceres un radīt. Taču nauda nekad nav bijusi galvenā vērtība. Mēs esam redzējuši daudz cilvēku, kuriem ir viss materiālais, bet nav laimes. Tāpēc ar gadiem arvien vairāk saproti, cik svarīgi ir cilvēki blakus un attiecības, ko izdodas saglabāt. Lielākā vērtība mūsu dzīvē nav darbi vai projekti – tas ir dēls, ģimene. Tas ir daudz svarīgāk par jebkuru panākumu. 

– Kādas vērtības jums šķiet svarīgākās šodienas sabiedrībā? 

– Krietnums. Šķiet, ka tas ir ļoti skaists un mazliet aizmirsts vārds, kuru vajadzētu dzirdēt biežāk. Krietns cilvēks ir tāds, uz kuru var paļauties, kurš tur savu vārdu un kuram nav jāslēpjas aiz skaļiem lozungiem. Ja cilvēks paspiež roku, tad tas arī kaut ko nozīmē. 

Neskatoties uz daudzajām pretrunām sabiedrībā, šīs vērtības joprojām pastāv. Mēs redzam ļoti daudz gudru, sirsnīgu un foršu jauniešu. Jā, blakus ir arī pavisam pretējas lietas, bet labais nav pazudis. Mēs to bieži sajūtam koncertos un tikšanās reizēs ar cilvēkiem visā Latvijā. Sabiedrībā vairāk vajadzētu novērtēt vienkāršas lietas – godīgumu, uzticēšanos un spēju būt līdzās otram. Ir ļoti svarīgi, ka blakus ir cilvēki, uz kuriem vari paļauties. Tas šodien ir īpaši svarīgi. 

– Ja šis dzīves posms būtu skaņa vai melodija – kāda tā skanētu? 

– Tā noteikti būtu mūsu pašu komponēta melodija. Tā nebūtu skaļa vai dramatiska – drīzāk tāda kā sajūta pēc vētras, kad jūra pamazām nomierinās. Ne pilnīgs bezvējš, ne absolūts miers, bet tāds dziļš, līdzsvarots klusums ar nelielu satraukuma stīgu apakšā. 

Šajā dzīves posmā vairs nav tās steigas un asuma, kas bija jaunībā, bet ir vairāk pārdomu un miera. Ar gadiem mainās arī melodija cilvēkā. Tā kļūst dziļāka, mierīgāka, vairāk piepildīta ar sajūtām un atmiņām. Bet tajā pašā laikā ir svarīgi, ka dzīvē paliek arī kaut kas neaizsniedzams – kāds sapnis vai ilgas, kas vēl joprojām aicina iet uz priekšu. Tāpēc ir labi, ja kaut kas vēl paliek priekšā – kā tāda mūžīgā uguns, kas turpina sildīt un saukt. 

– Kādu Mārupes novadu jūs vēlētos redzēt pēc 10 gadiem? 

– Mēs gribētu, lai Mārupes novadā saglabājas māju sajūta un cilvēcība. Novads aug un attīstās, tas ir labi, bet ļoti svarīgi ir nepazaudēt sajūtu, ka cilvēki redz, dzird un pazīst cits citu. 

Vēlētos, lai cilvēki Mārupes novadā vairāk ielaiž saknes – lai šī būtu vieta, kur aug vairākas paaudzes un veidojas īsta piederības sajūta. Gribētos, lai šeit ir vairāk dzimtas māju sajūtas, vairāk kopības. Lai cilvēki šo vietu uztver kā savējo ilgtermiņā, nevis tikai kā skaistu dzīvesvietu uz kādu laiku. Ļoti svarīgi ir arī turpināt ieguldīt kultūrā un bērnos. Mēs ļoti gribētu, lai bērniem būtu vairāk iespēju satikt profesionālu kultūru – izrādes, koncertus, māksliniekus.  

– Kāds būtu jūsu novēlējums Mārupes novada iedzīvotājiem? 

– Dzirdēt un sajust citam citu. Būt kopā. Mīlēt citus un darīt labu – pat mazās lietās, jo tieši no šiem mazajiem darbiem veidojas lielā pasaule.  

Interviju sagatavoja
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra