Stāstot par Mārupes novadu, bieži pieminam tā straujo attīstību, jaunos iedzīvotājus un uzņēmējdarbību. Taču ir cilvēki, kuri šo vietu pazīst pavisam citādi, – viņi šeit ir dzimuši, auguši un dzīvo joprojām. Viņi atceras laiku, kad visapkārt bija pļavas, jābrauc bija pa grantētiem ceļiem un kaimiņi cits citu pazina vārdā. Viens no šiem cilvēkiem ir atpūtas kompleksa “Bejas” saimnieks AINĀRS BORMEISTERS, tādēļ ar lielu interesi aicinājām viņu uz sarunu rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti”. Viņa dzīvesstāsts ir cieši savijies ar dzimtas mājām, senču zemi un darbu, kas gadu gaitā pārvērtis nelielu ieceri par iecienītu atpūtas vietu. Taču, runājot ar Aināru, kļūst skaidrs – svarīgākais nav uzņēmums, bet saknes, cilvēki un atbildība pret vietu.
AINĀRS BORMEISTERS
Nodarbošanās: atpūtas kompleksa “Bejas” saimnieks
Dzīvesvieta: Dzilnuciema apkaime– Kā pēdējos gados ir mainījies Mārupes novads?
– Manuprāt, tikai uz labo pusi. Novads attīstās, tiek sakārtota infrastruktūra, brauc arvien vairāk cilvēku. Patīkami redzēt, ka cilvēki interesējas par to, kas šeit notiek. Protams, uzņēmējdarbībā vienmēr ir kāpumi un kritumi: saulīte uzspīd – cilvēku vairāk; saulīte nespīd – ir grūtāk. Bet tā tas ir bijis vienmēr.
– Kas, jūsuprāt, Mārupes novadā ir īpašs, ko varbūt paši iedzīvotāji ikdienā nemaz nenovērtē?
– Mārupes novads ir ļoti attīstījies. Juku laikos nevarēja saprast, kā viss būs, bet tagad redzams, ka viss notiek. Vienīgais, kas man nepatīk, – pārāk daudz rok karjerus. Tas sabojā gruntsūdeņus un dabu.
– Vai ir kāda vieta Mārupes novadā, kur jums īpaši patīk būt vai atgriezties?
– Vislabāk man patīk būt tepat. Reizēm aizbraucu pie citiem uzņēmējiem. Aprunājamies, painteresējamies, kā kuram iet. Viņi atbrauc pie mums, mēs aizbraucam pie viņiem. Tā uzturam kontaktu. Patīk atcerēties arī jaunības laikus. Kādreiz satikāmies kafejnīcā “Laura”, gājām uz koncertiem. Tas mūsu kodoliņš vēl ir palicis. Vairs jau nesatiekamies tik bieži kā agrāk, bet tās ir labas atmiņas.
– Vai jūtaties kā daļa no vietējās kopienas? Kādas attiecības izveidojušās ar kaimiņiem un novada cilvēkiem?
– Jā, noteikti. Agrāk visi cits citu pazina. Visi bija savējie. Ja kāds pusaudzis bija sastrādājis blēņas, kāds kaimiņš to redzēja, un vakarā vecāki jau zināja. Tā bija. Tagad ir citādi. Daudz cilvēku atbraukuši dzīvot no citurienes. Tas ir saprotami. Tie, kas šeit dzīvojuši senāk, to izjūt. Man liekas, ka sasveicināties vajag. Ir cilvēki, kas pasaka “Labdien!”, bet ir arī tādi, kas, pat vienā kāpņu telpā dzīvojot, nesveicinās. Manuprāt, tas vairāk ir audzināšanas jautājums. Bet man joprojām šķiet svarīgi sasveicināties, aprunāties un uzturēt labas attiecības ar kaimiņiem.
– Kā radās ideja izveidot atpūtas kompleksu “Bejas”? Vai tas bija sen lolots sapnis, vai arī dzīve vienkārši pati atveda līdz šim projektam?
– Viss notika dabiski. Šī ir dzimtas zeme, ko mantoju no vecmammas. Sākumā par uzņēmējdarbību nemaz nedomāju. Vispirms vienkārši saimniekoju – audzējām burkānus, kartupeļus, mārrutkus. Paralēli uzbūvējām vienu pirtiņu pašu vajadzībām. Tad sāka braukt draugi, pēc tam draugu draugi. Sakopu krastmalu. Pašā sākumā te nekā nebija. Kādu dienu atbrauca cilvēki un pajautāja, vai drīkst atpūsties, izmantojot mūsu pirmo uzlikto galdiņu. Braucot prom, viņi samaksāja man pirmos piecus latus. Godīgi sakot, tad sapratu, ka kaut kas ir jādara. Pēc tam tapa viena mājiņa, otra, trešā. Tas darbs jau nekad nebeidzas. Vienā galā pabeidz, otrā viss jāsāk no jauna. Pamazām viss izauga līdz tam, kas ir šodien.
– Nosaukums “Bejas” ir gana neparasts. Kāds ir tā stāsts?
– Tas ir senais māju nosaukums – tā sauca jau vecvecāku mājas, tāpēc neko jaunu neizdomājām. Likās pareizi saglabāt vēsturisko nosaukumu.
– Katrs projekts prasa daudz darba un pacietības. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi, veidojot “Bejas”?
– Lielākais izaicinājums laikam bija lielās viesu mājas būvniecība. Smags pārdzīvojums bija arī ugunsgrēks, kad tā nodega. Sākumā domāju to atjaunot, bet pēc tam sapratu, ka ar visu vairs netikšu galā. Visvairāk žēl bija tāpēc, ka viss tajā mājā bija pašu būvēts. Tur bija ielikta sirds un dvēsele.
– “Bejas” ir vieta, kur cilvēki svin svētkus, atpūšas un rada atmiņas. Kas jums pašam ikdienā sagādā vislielāko gandarījumu?
– Tas, ka viss ir kārtībā. Ka cilvēki atbrauc un nav problēmu. Vari mierīgi iziet pa teritoriju, sasveicināties, aprunāties. Patīkami ir redzēt, ka cilvēki atpūšas un bauda, un, braucot prom, pasaka paldies.
– Vai esat cilvēks, kuram patīk plānot, vai arī jūs vairāk paļaujaties uz to, kā dzīve ievirza notikumus? Jūs vairāk uzticaties veiksmei vai darbam?
– Plāni rodas paši no sevis. Nekad nav bijis tā, ka viss ir detalizēti saplānots: te būs tas, un tur būs tas. Uztaisa vienu, tad skatās, ko vēl var izdarīt. Tā pamazām viss arī izaudzis. Ļoti liels biznesmenis neesmu. Kad aizbraucu uz kādu līdzīgu vietu, skatos, kā viss uzbūvēts, – nevaru vienkārši atpūsties. Vairāk uzticos darbam. Bez darba nekas nenotiek.
– Par ko bērnībā sapņojāt kļūt? Vai uzņēmējdarbība bija kas tāds, par ko bijāt domājis jau bērnībā?
– Nē, tajos laikos par uzņēmējdarbību neviens nedomāja. Atceros, ka skolā reiz bija jāraksta, par ko gribu kļūt. Mamma un tētis strādāja veikalā. Mamma bija veikala vadītāja, tētis – tā kā direktors, un es uzrakstīju, ka gribu kļūt par direktoru. Skolotāja mani sabāra – tādas profesijas neesot. Dzīve vienkārši iegrozījās tā, kā iegrozījās. Tagad smejos, ka esmu tehniskais direktors. Vienu dienu varu būt sapucējies, bet nākamajā jau metināt laipu vai labot to, ko vējš salauzis.
– Ar ko visvairāk lepojaties – ne darbā, bet kā cilvēks?
– Bija viens gadījums, kad izdevās izglābt divu cilvēku dzīvības. Par to saņēmu arī apbalvojumu “Latvijas lepnums”. Godīgi sakot, vairāk priecājas draugi nekā es pats. Man svarīgākais ir tas, ka cilvēki palika dzīvi. Ja redzu, ka cilvēkam vajag palīdzību, cenšos palīdzēt. Tā vienmēr ir bijis. Nevar vienkārši paiet garām.
– Kā jūs vēlētos, lai jūs atceras bērni, mazbērni un līdzcilvēki?
– Labs jautājums. Lai atceras to labāko.
– Kādas īpašības cilvēkos jūs visvairāk novērtējat?
– Precizitāti. Ja sarunāts astoņos, tad astoņos. Patīk arī, ja cilvēks dara pamatīgi. Viss jau nevar izdoties simtprocentīgi, bet, ja dara, tad jādara kārtīgi.
– Ko jūs vēlētos, lai cilvēki, aizbraucot no “Bejām”, paņem līdzi – ne tikai fotogrāfijās, bet sajūtās?
– Lai aizbrauc ar labām emocijām. Lai novērtē mūsu darbu. No malas jau nevar redzēt, cik daudz darba, rūpju un nervu tajā visā ir ieguldīts. Man patīk kaut ko izdarīt. Ja negribētu darīt, te viss sen būtu aizaudzis. Varētu jau pārdot mežu un braukt sauļoties uz Seišelu salām, bet cik tad ilgi tā varētu nosēdēt.
– Vai ir kāda atziņa, pie kuras gadu gaitā esat nonācis un kas jums šķiet īpaši svarīga?
– Kad vecmamma devās mūžībā, viņa man pateica: “Šito zemīti nekad nepārdod.” Es pie tā arī turos. Tā ir dzimtas zeme. Man vēl joprojām ir vecie zemesgrāmatas dokumenti. Vecmamma šo zemi savulaik nopirka un izveidoja. Tāpēc man tas ir svarīgi.
– Kāds būtu jūsu novēlējums novadniekiem?
– Lai turas. Mārupes novadā ir labi dzīvot. Redzu, ka novads attīstās un viss notiek. To arī gribas novēlēt – novērtēt vietu, kur dzīvojam, un darīt katram savu darbu pēc iespējas labāk.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra (MUST)
