Ilzes Aizsilas dzīvē organiski savijušies vairāki ceļi – grāmatas, rakstniecība, ceļošana, valodas un cīņas māksla. Sarunā rubrikai “Apkaimju cilvēkstāsti” viņa atklāj, kā nonākusi līdz bibliotēkai, kāpēc raksta par attiecībām un ko novēl Mārupes novadam nākotnē.

ILZE AIZSILA
Nodarbošanās: rakstniece un Mārupes novada bibliotēkas vadītāja
Dzīvesvieta: Dzilnuciema apkaime

– Daudzi mārupieši jūs pazīst kā bibliotēkas vadītāju, citi – kā rakstnieci. Kā pati sevi raksturotu dažos teikumos?

– Es sevi neraksturotu ļoti konkrēti. Man patīk brīvība. Brīvība vienmēr ir kaut kas ļoti radošs. Mani raksturo rakstniecība, grāmatas, ceļojumi, cīņas māksla un, protams, arī mana ģimene, kas, paldies viņiem par to, ir pieņēmusi mani tādu, kāda es esmu. Esmu pateicīga, ka varu būt tur, kur esmu, bet kas es esmu, to es joprojām veidoju.

– Kas jūs visvairāk iedvesmoja bērnībā, un, vai šīs intereses joprojām ir kopā ar jums?

– Mani iedvesmoja laiks, ko pavadīju kopā ar māsu, māsīcām un brālēniem. Vasarās rīkojām dažādus pārsteigumus radiem. Spilgti atceros, kā rakstījām scenārijus, dalījām lomas un dziedājām, dejojām. Tāpat mani vienmēr interesējusi ceļošana. Tas viss joprojām mani saista.

– Kādas vērtības jums dzīvē ir vissvarīgākās?

– Manuprāt, viss sākas ar attiecībām pašam ar sevi, tāpēc minēšu godīgumu pret sevi un cieņu pret citiem.

– Vai vairāk dzīvojat pagātnē, tagadnē vai nākotnē?

– Drīzāk savā pasaulē, kurā nav šo trīs elementu. Katrā ziņā piekrītu tam, ka: ja tagadnē darām labāko, ko spējam, par nākotni nevajadzētu lauzīt galvu, vajadzētu vienkārši pieņemt to, kas nāk.

– Vai ir kāda grāmata, kas būtiski ietekmējusi jūsu pasaules skatījumu?

– Bila Braisona grāmata “Īsi stāsti gandrīz par visu” – grāmata par zinātni, bet uzrakstīta ārkārtīgi atraktīvā veidā. Sapratu, ka drīkst rakstīt ar humoru par nopietno, un tas paliek atmiņā labāk.  Man vispār patīk literatūra, kas spēj uzlādēt un izklaidēt. Iespējams, tāpēc arī pati, rakstot romānus, izvēlējos moto “Literatūra sirdij un dzīvespriekam”.

– Kas jūs vēl aizrauj ārpus darba, izņemot rakstīšanu un cīņas mākslu, ko minējāt?

– Daiļdārzi, dzīvā daba, dažādas kultūras. Ar to palīdz ceļošana. Vilkme ceļot man ir kopš bērnības. Ne velti studēju tūrismu un joprojām apgūstu svešvalodas. Patlaban saprotos ar cilvēkiem četrās svešvalodās. Vācu un krievu apguvu skolas laikā, angļu – strādājot tūrisma nozarē, spāņu – brīvbrīžos, lai varētu sazināties ar draugiem. Tā kā cīņas māksla, ko praktizēju, nāk no Japānas, cenšos apgūt arī šo valodu. Pagaidām mācos pamatus. Patiesībā katra jauna svešvaloda palīdz apgūt citu svešvalodu vieglāk. Katrā ziņā valodas ir mans veids, kā iepazīt pasauli un cilvēkus labāk.

– Jūsu profesionālajā pieredze ir gan sabiedriskās attiecības, gan projektu vadība, gan rakstniecība. Kā šie dažādie ceļi aizveda līdz Mārupes novada bibliotēkas vadītājas amatam?

– Tas viss ir ļoti organiski gājis un veidojies laika gaitā. Sākumā strādāju tūrismā, tad viesnīcu biznesā – gan pārdošanā, gan mārketingā. Pārceļoties dzīvot Babītes pusē, strādāju kā sabiedrisko attiecību speciāliste. Man ļoti patika rakstīt darba vajadzībām, iespējams, tieši tad es sapratu, ka nespēju dzīvot bez rakstīšanas un vēlos justies brīvāk arī šajā laukā. Kolēģe pamudināja piedalīties romānu konkursā, ar to aizsākās mans radošais ceļš un, kad jau bija iznākušas vairākas grāmatas, pavērās darba vieta bibliotēkā. Pilna laika darbs, kurā var izmantot savas prasmes, zināšanas un kas vienlaikus arī interesē un ir saistīts ar hobiju, atbalsta iegūto izglītību (esmu ieguvusi sociālo zinātņu maģistru vadībzinībās) ir brīnums, ko ļoti novērtēju savā dzīvē.

– Kas pēdējā laikā darbā devis vislielāko gandarījumu?

– Man vispār bibliotēkas vide patīk ar to, ka mēs uzreiz redzam cilvēku reakciju. Bibliotēkas lietotāji ir tepat, satiekami klātienē. Viņi uzreiz dalās savos iespaidos, emocijās. Viņus var uzklausīt un iespēju robežās atbalstīt. Priecājos arī par darba augļiem, piemēram, par ieviestajiem bibliomātiem, kas novadā izvietoti jau četrās vietās, tāpat arī par iespēju attīstīt bibliotēkas dārzu Piņķos.

– Rakstniecība – vairāk iedvesma vai disciplīna?

– Rakstīšana noteikti ir iedvesma un vairo radošo enerģiju, uzlabo noskaņojumu. Vienīgi jārēķinās, ka tai jāieplāno laiks, tas brīvības mīlētājiem nedaudz sarežģī ikdienu. 

– Jūsu darbos ir attiecību tēma. Kas šajā tēmā saista?

– Rakstniekam esot jāraksta par to, ko viņš pārzina vislabāk. Esmu ļoti jūtīgs cilvēks ar spilgtu iztēli un atmiņu par to, kā jūtīgums var izpausties. Dzīve vispār ir par attiecībām. Rakstot es veidoju tēlus, mēģinu iejusties viņu ādā, mēģinu saprast, kā viņi rīkotos un kāpēc tieši tā – tas palīdz arī pašai dzīvē saprasties ar cilvēkiem.

– Kas, jūsuprāt, ir laba stāsta galvenā sastāvdaļa?

– Spēcīgs iekšējais konflikts. Man šķiet, ka tas ir pats interesantākais – ka varonis rīkojas kā nu viņš rīkojas vai kā viņam kāds cits ārējs spēks liek rīkoties, kamēr viņā patiesībā notiek pavisam cita līmeņa vētra.

– Kas pēdējā laikā jūs ir pārsteidzis cilvēkos?

– Drosme, pacietība un uzticība. Manuprāt, ir vērtīgi dzīvot ar domu, ka viss, ko dari, mūža galā noteiks tavas dzīves vērtību.

– Kā Mārupes novads ir mainījies kopš brīža, kad to iepazināt?

– Novads ir acīmredzami mainījies. Tur, kur kādreiz bija pļavas, tagad ir jaunas mājas, jaunas ģimenes un jauni sapņi. Varbūt šo īpaši izjūtu tāpēc, ka esmu no Latgales pierobežas. Tur notiek pretējais. Novērtēju visas ērtības mūsu novadā un tagad jūtos kā savējā gan šeit, gan mājās Latgalē.  

– Kādu Mārupes novadu vēlētos redzēt pēc desmit gadiem?

– Vēlētos, lai attīstība ir līdzvērtīga dažādās jomās, harmoniska. Priecātos, ja nākotnē vietējā sabiedrībā vairāk būtu jūtama sadarbība un lai veidotos līdzsvars starp došanu un ņemšanu. Lai novads ir mūsdienīgs, taču saudzē dabas vērtības un saglabā latviskumu, jo to ir ļoti viegli pazaudēt globalizācijas un industriālās attīstības laikmetā.

– Kas jums šobrīd dzīvē ir svarīgāks nekā pirms desmit gadiem?

– Vērot, kā aug mani bērni. Laiks rit strauji. Vēlos redzēt, kā viņi pieaug, un mēģinu palīdzēt viņiem noskaņoties nesatraukties par visu, kas notiek dzīvē.

– Kas dod spēku brīžos, kad tā pietrūkst?

– Pateicoties cīņas mākslai, kura ir manas ikdienas daļa, praktizēju elpošanu kopā ar gadu simtiem senām kustībām. Ar cīņas mākslu nodarbojos jau deviņus gadus. Tā nav tikai fiziska nodarbe. Tā ir filozofija, disciplīna, dvēseles rūdīšana. Atšķirībā no sporta, cīņas mākslā nav sacensību. Vienīgais, kas tev šajā cīņā ir jāpārspēj, esi tu pats. Tā ir pašattīstības māksla.

– Par ko visbiežāk esat pateicīga?

– Par visu. Pateicība ir viena no svarīgākajām lietām, ko esmu iemācījusies līdz šim brīdim. Nav būtiski, vai notiek kaut kas labs vai slikts, pateicība par notikušo palīdz virzīties tālāk.

– Papīra grāmata vai e-grāmata?

– Abas. Papīra grāmatas nostiprina ciešāku saikni ar grāmatu ilgtermiņā, jo es atceros vāku, lapas pusi, kurā kaut kas izlasīts… Savukārt e-grāmatas ir ļoti ērtas ceļojumos un brīžos, kad negribas vai nevajadzētu slēgt apgaismojumu. Vēl man patīk arī audiogrāmatas – tās klausos, strādājot dārzā vai darot mājas darbus.

– Viena vieta Mārupes novadā, kuru ieteiktu ikvienam?

– Cenas tīrelis. Daba un vēsture, atgādinājums par dzīves nebeidzamo ritējumu un dabas kā pagātnes glabātājas un sajūtu radītājas lomu cilvēkam.

– Kāds būtu jūsu novēlējums novadniekiem?

– Lasīt dzīvi. Un izvēlēties grāmatas nevis pēc tā, ko iesaka citi, bet pēc tā, ko iesaka sirds.

– Un kādu grāmatu ieteiktu novadniekiem šai vasarai?

– Ja kādam ir interese lasīt aizkustinošu romānu par māti un meitām, par ģimenes vērtībām sarežģītā dzīves brīdī, kurā humors ir klātesošs, Mārupes novada bibliotēkās ir pieejama tāda grāmata kā Virdžīnijas Grimaldi romāns “Laiks atkal iedegt zvaigznes”. Lai skaista vasara!

Interviju sagatavoja
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra