Stikla māksliniece un tēlniece ANDA MUNKEVICA ir viena no pazīstamākajām laikmetīgās stikla mākslas pārstāvēm Latvijā. Ar Mārupi – Tēriņu apkaimi – viņas dzīvesstāsts saistīts jau kopš bērnības, un tieši šeit viņa dzīvo un strādā arī šobrīd. Andas Munkevicas un viņas vīra radītās stikla dizaina studijas “AM studio” klientu vidū ir tādi ievērojami starptautiski modes un dizaina zīmoli kā “Dior”, “Tiffany & Co”, “Balmain”, “Michael Kors” un “Karen Millen”.

Mākslinieces radošais rokraksts apskatāms arī nozīmīgos publiskās telpas un kultūrvēsturiskos objektos Latvijā – viņas darbi redzami Rīgas Doma katedrālē vitrāžā “Ar degsmi par brīvu Latviju”, Latvijas Bankas Naudas muzejā, Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem veltītajā piemineklī un stikla krustā zem Mātes Latvijas Rīgas Brāļu kapos. Anda Munkevica ir arī vairāku nozīmīgu apbalvojumu, tostarp “Valstiskuma balvas”, “Skolotāju gada balvas”, “Izcilības balvas LU”, “Baltijas balvas” un citu, autore.

Sarunā, kas saulainā februāra dienā tapa rubrikai “Apkaimju cilvēkstāsti”, Anda Munkevica stāsta par savu ceļu mākslā, stikla izvēli, radošā darba ikdienu, Mārupes nozīmi savā dzīvē un līdzsvaru starp mākslu, uzņēmējdarbību un starptautisko profesionālo vidi.

ANDA MUNKEVICA
Nodarbošanās: tēlniece, stikla māksliniece, lektore, ģimenes uzņēmuma “AM Studio” līdzīpašniece
Dzīvesvieta: Tēriņu apkaime

– Trīs teikumos iepazīstiniet lasītājus ar sevi – ko jūs par sevi noteikti gribētu pateikt?

– Mans vārds ir Anda Munkevica. Esmu stikla māksliniece, tēlniece. Un, jāsaka – laikam jau esmu nevainīga, jo vismaz trīsdesmit piecus gadus esmu veltījusi vienam materiālam.

– Kā sākās jūsu ceļš mākslā? Kādēļ tieši stikls?

– Mans ceļš mākslā sākās diezgan agri. Līdz četru gadu vecumam dzīvoju Mārupē, bet pēc tam pārcēlāmies uz Salaspili, kur es mācījos Salaspils vidusskolā ar mākslas novirzienu. Tur man bija ļoti nozīmīgs skolotājs – Ojārs Bērziņš. Sākumā es vēl svārstījos – domāju par glezniecību, keramiku, taču viņš man ļoti skaidri pateica: “Ej uz stikliem!” Tajā brīdī stikls man asociējās ar pudelēm, glāzēm un asumiem, bet es viņam uzticējos. No divpadsmit gadu vecuma mērķtiecīgi sāku gatavoties – mācījos pie skolotājas Valijas Graudiņas, ar kuru man saikne ir saglabājusies līdz pat šai dienai.
Kopš tā laika es no stikla vairs neesmu aizgājusi. Jo vairāk ar šo materiālu strādāju, jo vairāk atklāju, cik tas ir bagāts un interesants, – līdzīgi kā attiecībās ar cilvēkiem. Mans materiāls ir stikls, bet forma bieži vien aiziet tēlniecībā – telpiskos, trīsdimensionālos objektos. Tāpēc arī sevi redzu gan kā stikla mākslinieci, gan tēlnieci.

– Jums stikls liekas auksts vai silts materiāls?

– Abi. Man stikls ir gan auksts, gan silts materiāls. Un tieši tur arī slēpjas tā fenomenālā daba – stiklā visu laiku savienojas pretējas lietas. Tas ir vienlaikus trausls un stiprs, ciets un mīksts, plūstošs kā amorfa masa un tajā pašā laikā absolūti ciets. Stikls var būt ļoti smags, bet reizē arī ārkārtīgi trausls – gandrīz kā sniegpārsliņa, kas pieskaroties var saplīst.
Stiklam ir gan karstā, gan aukstā apstrāde. To rada pie ļoti augstām temperatūrām – kausē jau aptuveni 1400 grādos –, savukārt pēc tam, to dzesējot, sākas pavisam cits posms – aukstā apstrāde, kurā materiāls tiek slīpēts, graizīts, veidots tālāk.

– Mākslinieka ikdiena no malas bieži šķiet romantiska. Kāda tā patiesībā ir jums?

– Mākslinieka profesija ir ļoti romantizēta, bet patiesībā tas vispirms ir domāšanas veids. Man vienmēr svarīgākais ir doma – ko un kāpēc es daru. Ideja, kas kaut kur piedzimst, un spēja to nepazaudēt ikdienas darbā. Taču pati ikdiena ir ļoti līdzīga jebkuram citam darbam – ļoti rutinizēta: tiekamies ar klientiem, rakstām e-pastus, ejam pie krāsnīm, plānojam veicamā darba soļus. Viss ir ļoti strukturēts un sadalīts konkrētās darbībās.
Romantikas ikdienas darbā ar stiklu patiesībā nav daudz. Tas ir fiziski smags, tehnisks darbs, kas prasa ārkārtīgi lielu koncentrēšanos, jo stikls kļūdas nepiedod. Bez komandas šo darbu vispār nav iespējams paveikt – vienatnē tu neko nevari ne pacelt, ne realizēt. Tā ir pastāvīga spriedze un uzmanība, bet tieši tas arī padara darbu interesantu.
Radošums man vairāk ir klusajos brīžos – skicēs, pierakstos, pastaigās, ilgās stundās dabā. Tajā brīdī galva savienojas ar pirkstu galiem, un doma nonāk uz papīra. Bet, lai tā ideja kļūtu par darbu, ir jāprot amatniecība, tehnoloģija un materiāls. Tāpat kā komponistam jāmāk spēlēt klavieres, arī stikla māksliniekam ir ļoti labi jāpārvalda savs materiāls. Bez tā romantika viena pati nestrādā.

– Kas jums darbā sagādā lielāko prieku?

– Vislielākais prieks man ir tad, kad darbs izdodas un tas patīk arī klientam. Ja cilvēks, kam tas ir domāts, sajūt un priecājas. Tad darbs nav tikai dekors vai priekšmets, bet kaut kas tāds, kas cilvēku mazliet pacilā. Man šķiet, ka stikls pats par sevi ir gaisma, kas ielikta materiālā. Stikls ir arī mūžīgs – tas nerūsē, nesadalās, nemainās. Ja pret to izturas ar cieņu, tas spēj izturēt gadsimtus.

– Jūs dzīvojat un strādājat Mārupes novadā. Kā šī vide ietekmē radošo procesu un jūsu ikdienas darbu?

– Man Mārupes novadā patīk, it īpaši šeit – Tēriņu apkaimē. Rīga ir ļoti tuvu, un uz lidostu var aiziet kājām.
Mārupē man patīk zaļā vide – tīreļa takas, purvs, mežs, vēsturiskās vietas. Mēs daudz staigājam ar suni, un tas viss man šķiet ļoti piederīgs šai vietai. Man patīk arī tas, kā Mārupe sevi šobrīd vizuāli definē: krāsas, zīmes, uzsvars uz zaļumu. Manuprāt, tieši tas šobrīd ir Mārupes novada lielākais spēks.
Es dzīvoju savā mikroklimatā – ar savu dārzu, putniem, lapsām, stirnām. Tāpēc man ir svarīgi, lai augot un attīstoties Mārupe nezaudētu šo līdzsvaru. Lai, būvējot noliktavas un jaunas teritorijas, tiktu atstātas vietas dabai – takas, pārejas, ceļi arī dzīvniekiem.

– Klausoties jūsos, jūtams, cik ļoti jums svarīga ir daba, kultūra un vēsture. Tajā pašā laikā jums ir izdevies izveidot stabilu uzņēmumu, kas sadarbojas ar ļoti pazīstamiem starptautiskiem klientiem. Kā šīs šķietami ļoti atšķirīgās pasaules jums ir izdevies apvienot?

– Jā, tā tiešām ir. Mēs ar vīru par to runājam gandrīz katru dienu ar lielu pateicību, ka mums ir izdevies šo ceļu noiet. Tas nav bijis viegli. Uzņēmējdarbība prasa milzīgu atbildību – par cilvēkiem, kas nāk uz darbu, par to, lai viņi šeit justos labi, un par klientu, kuram beigās ir jājūtas apmierinātam. Tas ir nepārtraukts ikdienas darbs, nevis romantika.
Mums viss ir audzis ļoti pakāpeniski – soli pa solim, bez aizņēmumiem, burtiski ķieģelīti pie ķieģelīša. Sākām ar ļoti maziem darbiem, darījām visu, ko varējām, nešķirojot. Stikls ir sarežģīts un tehnoloģiski prasīgs materiāls, ar kuru nav iespējams strādāt vienatnē – ir vajadzīga komanda, zināšanas un liela tehniskā bāze. Tieši šī plašā varēšana pamazām ļāva mums augt un uzņemties arvien lielākus projektus.
Starptautiskie klienti pie mums atnāca galvenokārt caur izstādēm un ieteikumiem – viens klients atved nākamo. Mēs nekad neesam balstījušies uz agresīvu mārketingu. Piedalīšanās izstādēs Eiropā un citur pasaulē ļauj sevi pārbaudīt plašākā kontekstā un būt redzamiem. Man pašai tas nozīmē dzīvot divās paralēlās pasaulēs – mākslā un uzņēmējdarbībā.
Vispār, lai cilvēks kaut ko darītu, ir vajadzīgs tikai viens vārds, viena formula: griba. Viss!

– Jūs piedalāties arī starptautiskajās dizaina mesēs un izstādēs. Vai salīdzināt sevi ar citiem un sekojat līdzi tam, ko dara pārējie, vai tomēr tas vairāk ir iekšējs process: es tā redzu, un es tā daru?

– Protams, nevar jau neredzēt un neskatīties; skatīties un salīdzināt vajag, tāpat kā jebkurā citā jomā. Tas palīdz saprast, kur tu atrodies un kas vispār notiek apkārt. Tāpat kā sportists piedalās sacensībās, lai redzētu savu vietu. Taču mūsu gadījumā ir skaidrs, ka ejam ļoti īpašu ceļu – mēs esam savienojuši mākslu ar tehnoloģijām, un tas nav vienkārši. Lielākoties stikla mākslinieki strādā vai nu tīri mākslā, vai ražošanā, bet mēs esam pa vidu, un katrs darbs mums ir unikāls.
Tajā pašā laikā mans radošais process tomēr ir ļoti iekšējs. Jo man liekas, ka es gribu stiklam atrast atkal citu šķautni – kaut ko tādu, ko vēl neesmu redzējusi, – un neietekmēties no tā, kas jau tiek darīts.

– Kā jūs atgūstat līdzsvaru brīžos, kad iedvesma atkāpjas vai rodas šaubas par paveikto? Vai Mārupes novadā ir vietas vai maršruti, kas jums īpaši palīdz sakārtot domas vai rast jaunas idejas?

– Man līdzsvaru vislabāk palīdz atgūt daba, iešana gar jūru, kalni, horizonts, kā arī lasīšana un mūzika. Mārupē tie ir meži. Es daudz eju pastaigās, piemēram, no Jaunmārupes kapiem lidostas virzienā. Tas ir viens no maniem tuvākajiem maršrutiem – iet, skatīties, kā lidmašīnas pārlido pāri galvai, un tad nākt atpakaļ. Tā ir kustība, kas sakārto domas, īpaši brīžos, kad iedvesma atkāpjas.
Ja runa ir par lielāku “restartu”, tas man vienmēr ir kalnos. Kad esmu divu trīs stundu attālumā no kāda kalna, es zinu: man tur ir jāuzkāpj. Neatkarīgi no tā, kurā valstī atrodos un uz cik īsu brīdi tur esmu. Tā ir robežas pārkāpšana pašai sev, iziešana ārpus komforta zonas. Tieši tur atnāk skaidrība un jaunas domas.

– Vai jums ir svarīgi, lai skatītājs saprot vēstījumu jūsu darbos, vai pietiek ar sajūtu?

– Es noteikti neuzspiežu skatītājam savu vēstījumu. Protams, ir skaisti, ja darbs tiek sadzirdēts un saprasts, bet pilnīgi noteikti katrs tajā ieraudzīs kaut ko savu. Tieši tāpēc man arī nepatīk gari un detalizēti apraksti par to, kas ir kas un kāpēc.
Vienā no pēdējām izstādēm, kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, – Baltijas mūsdienu stikla mākslas izstādē “Slāņi” – bija arī mans darbs ar lielu, vertikālu mugurkaula formu. Atklāšanā es pamanīju japāņu viesi, kurš gandrīz pusotru stundu stāvēja pie šī darba un vienkārši skatījās. Kamēr es visu vakaru biju aizņemta un runāju ar cilvēkiem, viņš visu šo laiku palika turpat. Man tas likās pagodinājums – ka cilvēks tik ilgu savas dzīves nogriezni pavada pie mana darba, lūkojas uz tiem daudzajiem slāņiem un iespējām. Beigās mēs aprunājāmies, un es stāstīju, skaidroju. Tas man likās ļoti aizkustinoši.

– Kādu jūs redzat Mārupes novada potenciālu kā vietai radošām iniciatīvām vai mākslas notikumiem nākotnē?

– Es biju ļoti patīkami pārsteigta, uzzinot, ka Jaunmārupē ir uzbūvēta brīnišķīga mūzikas un mākslas skola. Tā ir ekselenta vieta ar ekselentiem pasniedzējiem. Tur noteikti ir potenciāls lielām lietām. Un no šīs vides izaugs spējīgi bērni ar plašām varēšanām.
Man vispār šķiet, ka skolotāja nozīmi skolēna dzīvē nevar pārvērtēt. Labs pedagogs iedod ne tikai prasmes vai zināšanas, bet arī to pamatīgumu, to mērķtiecību, kas cilvēkam paliek uz visu mūžu. Pat ja pēc tam viņš neiet mākslas vai mūzikas ceļu, tas, ko viņš tur ir iemācījies, nekur nepazūd. To nevar vienkārši izņemt ārā.
Tāpēc es potenciālu redzu šeit – mūzikas un mākslas skolā. Šādās vietās, kur bērni aug, strādā, mācās domāt. No tā izaug gan radoši cilvēki, gan vide, kurā var veidoties arī plašāki mākslas notikumi nākotnē.

– Kāds būtu jūsu novēlējums mārupiešiem?

– Es noteikti gribētu, lai Mārupes novads saglabā un turpina attīstīt šo zaļo kursu. Tas ir pamatu pamats, jo saikne ar dabu ir ļoti būtiska. Un humanitārā joma – mākslas un mūzikas attīstība – noteikti ir viens no ceļiem, ko novēlu turpināt attīstīt.

Interviju sgatavoja
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra (MUST)