Gaļina Grizāne
Divu bērnu mamma un divu mazbērnu vecmāmiņa | Dzīvesvieta: Skultes apkaime
Profesija, nodarbošanās: Skultes sākumskolas direktore, pedagoģe
Mārupes novadā Rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti” turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes caur mūsu cilvēkiem, šajā reizē devāmies ciemos pie Skultes sākumskolas direktores GAĻINAS GRIZĀNES. Skultes apkaime nav iedomājama bez tai raksturīgajiem daudzstāvu namiem priežu meža ielokā, lidmašīnu motoru rūkoņas, kaislīgiem lidmašīnu vērotājiem, nelielās skolas tās sirdī un, protams, tās cilvēkiem. Mārupes novada lielākā bagātība ir iedzīvotāji, kas ar savu darbu un radošumu spēj iedvesmot un izdaiļot mūsu novadu. Tāda ir arī Gaļina, kura Skultes sākumskolā strādā jau teju 30 gadus – kopš 1995. gada.
– Kad un kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējāties Skultes apkaimi?
– Esmu dzimusi Umaņā Ukrainā, kas atrodas starp Kijivu un Odesu. Tur pabeidzu skolu un augstskolu. Ieprecējos Latvijā, un vīrs mani atveda uz savām mājām, uz Mārupes novadu. Daudzus gadus dzīvoju Skultē, šeit ciematiņā, daudzstāvu nama ceturtajā stāvā. Tagad dzīvoju privātmājā starp Skulti un Jaunmārupi.
– Vai Latvijā bija viegli iedzīvoties?
– Man nebija grūti. Latvieši man šķiet līdzīgi ukraiņiem. Godātas tiek tradīcijas, ģimene un ģimeniskums. Latviešiem ļoti patīk strādāt ar zemi, dārzā. Šīs vērtības man tika ieaudzinātas jau bērnībā, un, atbraucot uz Latviju, es redzēju līdzīgo. Mēs ģimenē visu svinam dubultā – gan ukraiņu, gan latviešu svētkus.
– Vai esat Skultes patriote?
– Vairāk sevi redzu tieši kā Mārupes novada patrioti, jo darba dēļ man ikdienā sanāk kontaktēties ar audzēkņu vecākiem no Jaunmārupes, Mārupes, tagad arī no Babītes, Piņķiem, Sēbruciema, Lapsām. Man patīk Mārupe kopumā. Tad, kad es atbraucu, atceros to ceļu no domes ēkas līdz Jaunmārupei, tad vēl tas tika saukts par Pionieri. Apkārt bija tikai lauki, tagad var redzēt lielas, skaistas mājas un uzņēmumu ēkas, ražotnes. Novads ir audzis un veidojies manu acu priekšā.
– Ar ko Skultes apkaime izceļas uz citu apkaimju fona?
– Pie mums ir skaisti – zaļš, priežu meži, tepat blakus Beberbeķu ezers, lidosta. Daudz jauno ģimeņu izvēlas dzīvot tieši Skultē, jo dzīvokļi šeit ir daudz lētāki nekā citviet novadā. Pie lidmašīnām esmu pieradusi. Vairs nepievēršu tām uzmanību, un to radītās skaņas man netraucē. Vairāk jūtu Zemessardzes bataljona klātbūtni, kad piecos no rīta sākas mācības un dzirdamas šāvienu skaņas. Skultes apkaimes būtiskākās iezīmes ir dabas tuvums, klusums, drošība un miers.
– Kādu jūs redzat Skultes nākotni? Vai savu nākotni saistāt ar Skulti?
– Es neesmu cilvēks, kuru interesē avantūras. Man ļoti svarīgi ir, lai būtu pamats un stabilitāte. Man šeit viss patīk. Protams, brīžiem dzīvot nav viegli, bet ir interesanti. Es jau tagad sapņoju par to brīdi, kad Skultē būs jauna skolas ēka, par kuru tiek runāts jau daudzus gadus. Manuprāt, ja skolai būs jauna ēka, ienāks arī vairāk jauno ģimeņu, attīstīsies infrastruktūrai. Skulte ir maza, esam aptuveni 1100 iedzīvotāju, cilvēki cits citu pazīst, un sadarbība ir ciešāka. Mums ir savs iekšējais kodols, kuru veido visi skolotāji – gan tagadējie, gan kādreiz strādājušie –, arī katrai no daudzstāvu mājām ir savs kodols un čats. Mūsu skolotāji ir ļoti aktīvi kopienas pārstāvji un organizē dažādus pasākumus iedzīvotājiem. Jaunā skolotāja Anete Sinkeviča tikko organizēja Tēva dienu, sporta skolotājs Ņikita Andrianovs sporta stadionā organizēja Skultes sporta svētkus. Arī Skultes mazdārziņu turētājiem ir savas sacensības – kuram skaistākās puķes, kuram ātrāk sākusies tomātu raža. Notiek apmaiņa ar stādiem un sēklām. Gribētos, lai Skulte saglabā savu ģimeniskumu, kopienas sajūtu.
– Kādēļ izvēlējāties tieši pedagoga profesiju?
– Uzaugu skolotāju ģimenē un visu bērnību aizvadīju skolā. Kad man bērnībā jautāja, par ko kļūšu nākotnē, vienmēr zināju, ka būšu skolotāja. Citu ideju man nebija.
– Kā nonācāt līdz darbam Skultes sākumskolā?
– Kad atbraucu uz Latviju un sāku kārtot uzturēšanās atļauju, Latvija tikko bija atguvusi neatkarību. Tas bija 1993. gads. Devos uz Ukrainas vēstniecību, un tad vēl neviens īsti nezināja, kā kārtot uzturēšanās atļauju. Konsuls man teica: “Nezinu, nezinu, ko jūs šeit darīsiet ar savu izglītību. Vai latvieši uzticēs jums audzināt savus bērnus?” Līdz 22 gadu vecumam nebiju pat dzirdējusi latviešu valodu, bet tad sāku to mācīties. Kad uzzināju, ka Skultes sākumskolā ir vakance, pieteicos, un mani pieņēma. Tajā laikā skolā vēl bija mazākumtautību programma, un es varēju strādāt. Skolā strādāju kopš 1995. gada, tūdaļ jau būs trīsdesmitais gads. Sākumā strādāju par sākumskolas skolotāju, mācīju 1. klases skolēnus. Tagad no šīs manas audzināmās klases Skultes sākumskolā strādā divas manas skolnieces. Pēc tam sāku strādāt par mācību pārzini un 2009. gada pieņēmu izaicinājumu būt par skolas direktori.
– Kas ir tie ikdienas izaicinājumi? Kas ir tas, kas rada to grūtumu?
– Darbs. Strādāt ar bērniem nav viegli. Mums ir bērni ar īpašām vajadzībām, un tādu ir daudz. Katram ir savas īpatnības. Strādāt ar visiem, izmantojot vienus un tos pašus paņēmienus, nesanāks, katru dienu ir jāmeklē jauna pieeja. Daudz nākas strādāt arī ar vecākiem. Bērns ar īpašām vajadzībām ir liela slodze ne tikai skolotājiem, bet arī ģimenēm. Tikai tagad parādās vairāk informācijas un materiālu, kā strādāt ar šiem bērniem. Liels un patiess prieks ir visam skolas kolektīvam, kad bērns ar uzvedības traucējumiem sāk runāt, pazīt burtus, sāk izrādīt vēlmi pēc saskarsmes un spēlējas. Tas dod spēku turpināt strādāt.
– Kā Skultes sākumskola ieguva novirzienu darbam ar speciālajām programmām?
– Skolai bija jādomā, kā izdzīvot. Lai šeit būtu skola bērniem un darbs skolotājiem, bija jāmeklē niša, jo skolēnu skaita ziņā nevarējām konkurēt ar skolām Jaunmārupē, Piņķos, Mārupē. Mazas skolas arī meklē vecāki, kuriem ir bērni ar mācīšanās traucējumiem un īpašām vajadzībām, tādēļ šī bija mūsu apzināta izvēle. Sākumā šeit mācījās bērni ar valodas un mācīšanās traucējumiem. 2014. gadā mums bija divi bērni ar īpašām vajadzībām. Tagad sākumskolā ir 28 bērni un pirmsskolā 17 bērni, kuriem ir atzinums no medicīniskās komisijas. Vēl ir bērni bez medicīniskās komisijas atzinuma, bet kuriem ir nepieciešams atbalsts mācību procesā. Tagad mums vairāk nekā 70 procenti izglītojamo saņem atbalstu no speciālistiem – psihologa, logopēda, fizioterapeita, sociālā pedagoga. Piedāvājam ārstniecisko vingrošanu, ritmiku. Pie mums ved bērnus no visa novada. Katram bērnam, kurš šeit mācās, ir iemesls, kādēļ viņš šeit ir: vai nu viņš nevar iedzīvoties lielā kolektīvā, vai viņam ir bailes vai uzmanības deficīts un viņš nevar mierīgi nosēdēt lielā klasē 40 minūtes, vai arī ir kādi nopietnāki gadījumi, kur jau ir speciāla programma. Milzīgs gandarījums ir arī tad, kad saprotam, ka arī pašiem bērniem ļoti patīk mūsu skolā. Šogad maija beigās veicām aptauju, un rezultāti parādīja, ka ar mūsu skolu lepojas, bērniem patīk skolotāji, skola, viņiem patīk mācīties, nākt uz skolu, viņiem šeit ir draugi. Augstu tiek novērtēts, ka pedagogi pazīst katru skolēnu. Redzam, ka mūsu bērni jau aug tolerantāki un nekad nerāda ar pirkstu uz tiem, kas ir citādāki, un māk palīdzēt.
– Vai jūs apzinājāties, cik tas būs nopietni un grūti?
– Nē. Sākumā, kad sākām šo darbu, nebija jau nekādu materiālu un mācību plānu. Mums šajā ziņā bija autonomija. Bija jāmācās, jābrauc pie mūsu kaimiņiem. Visu esam apguvuši ar pieredzi. Mums ir laba pašvaldība, kas nodrošināja mācības, kursus un speciālistus. Tagad jau esam droši un pārliecinoši, mums ir savas idejas, kā organizēt mācību procesu, un mēs labprāt dalāmies ar savu pieredzi. Tagad mūsu problēma ir speciālisti – meklējam logopēdu, pēc gada vajadzēs izglītības psihologu.
– Ko vēl jums patīk darīt bez darba skolā?
– Man patīk dārza darbi. Man ir siltumnīca, dārzs ar kartupeļiem, avenēm un šogad pat arbūziem. Ļoti patīk adīt un izšūt. Patīk sēņot, ko var darīt šeit pat Skultē. Man ir savas īpašās sēņu vietas.
– Kur jūs ņemat spēku?
– Ģimenē. Tie ir bērni, mazbērni, mani vecāki, mana dzimtene. Divas reizes gadā braucu uz Ukrainu. Arī tagad, kad ir karš.
– Vai tas nav ļoti grūti tagad, kad Ukrainā ir karš un situācija mainās katru dienu? Vai nav bijusi vēlme paglābt un pie sevis kādu paņemt?
– Ir grūti, un bija šāda vēlme. Kara sākumā, 2022. gada martā, pie manis, manās mājās, dzīvoja desmit ukraiņi. Bija grūti, jo viņi atbrauca ar tādām bailēm acīs. Mēģināju viņiem palīdzēt gan psiholoģiski, gan praktiski. Vienam tika atcelta nopietna operācija Ukrainā, palīdzēju to noorganizēt šeit. Arī šobrīd vēl brauc uz Latviju pie ārsta uz konsultācijām. Palīdzēju arī vienai ģimenei no Nikolajevas, kas dzīvoja ļoti bīstamā vietā – tur šāviņi bija ikdiena. Tagad ģimene dzīvo Jaunmārupē un ir atradusi darbu. Medmāsas nodzīvoja šeit pusgadu un atgriezās atpakaļ, lai palīdzētu savējiem. Pie manis ir palikusi tikai māsa, kas strādā tepat skolā par auklīti visjaunākajā grupiņā. Kopumā ukraiņi ir strādīgi, uzņēmīgi, ļoti radoši un izglītoti. Viņi nebaidās nekādu izaicinājumu. Ukraiņu īpatnība ir tā, ka viņi ir ļoti sabiedriski un nevar dzīvot pa vienam, viņi ir gatavi cits citam palīdzēt. Kad sākās karš, to varēja redzēt, valsts darīja daudz, bet tauta pati organizējās, lai cīnītos. Man pašai bija sajūta, ka celšos un braukšu uz Ukrainu, lai atbalstītu.
– Vai ikdienā sanāk sekot līdzi tam, kas notiek dzimtenē?
– Jā, vēl joprojām ik rītu ceļos stundu agrāk, lai izlasītu par aktuālajiem notikumiem mājās. Arī vakaros pirms gulētiešanas lasu. Nevaru nelasīt. Japānā ir ticējums: ja cilvēks no papīra salocīs tūkstoš dzērvīšu, viņa vislielākā vēlme piepildīsies. 24. februārī, dienā, kad Krievijas Federācija uzbruka mierīgi guļošajai Ukrainai, izstāstīju skolēniem šo japāņu leģendu. Visa skolas saime – bērni, skolotāji, darbinieki – locījām no papīra mazas, krāsainas dzērvītes, ko pēc tam izkarinājām skolas gaiteņos. Daudzas reizes pēc tam redzēju, ka mūsu audzēkņi, ukraiņu bērni, gaidot uzvaru savā dzimtenē, staigāja un pārskaitīja, vai jau ir tūkstotis…
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra
