Nodarbošanās: 3×3 basketbola treneris, olimpiskais un pasaules čempions trenera statusā
Dzīvesvieta: Tēriņu apkaime

RAIMONDS FELDMANIS ir viens no Latvijas 3×3 basketbola panākumu veidotājiem – treneris, kura vadībā sasniegti augstākie sportiskie mērķi. Taču sarunā rubrikai “Apkaimju cilvēkstāsti” ātri kļūst skaidrs, ka medaļas un uzvaras ir tikai redzamākā daļa no daudz plašāka stāsta. Raimonds atklāj, ka lielākais talants ir gribasspēks strādāt un ka līderis nav tas, kurš iemet visvairāk punktu, bet tas, kurš padara stiprākus citus, savukārt pieredzi nevar nopirkt veikalā. Tāpēc saruna izvērtās gana filozofiska – par darba ētiku, spēju mācīties no citiem, ģimenes nozīmi un pārliecību, ka viss labākais vēl ir priekšā.
Mārupes novads ar tā zaļumu, klusumu un māju sajūtu Raimondam ir vieta, kur viņš jūtas savējais. Un to viņš pasaka pavisam vienkārši: nolaižoties lidostā, viņš zina, ka ir mājās.

– Kas jums Mārupes novadā liek justies kā mājās?

– Pirmkārt, vide. Mārupē joprojām viss ir zaļš un ir kluss – varbūt tāpēc, ka nav pārāk daudz daudzstāvu māju. Man, protams, svarīga ir arī sporta infrastruktūra, kas te ir diezgan bagāta.
Otrkārt – atrašanās vieta. Man šķiet, ka tā ir iespaidīga. Viss ir tepat: Rīga, Jūrmala, lidosta. Es daudz ceļoju un, nolaižoties lidostā, zinu, ka esmu mājās. Tāpēc, ka esmu Mārupes novadā.

– Ar ko Mārupes novads var lepoties visvairāk?

– Man liekas, visvairāk ar to, ka mēs augam. Es Mārupi atceros vēl no laika, kad pats nebiju mārupietis. Par mārupieti kļuvu pirms kādiem piecpadsmit sešpadsmit gadiem, un, ja salīdzina, kāda Mārupe bija toreiz un kāda tā ir tagad, atšķirība ir ļoti liela.
Ir teiciens, ka Rīga nekad nebūs gatava. Ar Mārupi ir līdzīgi – tā visu laiku aug un iet uz priekšu. Kaut kas visu laiku attīstās, mainās, nāk klāt. Un man šķiet, ka tas pats par sevi jau ir kompliments Mārupes novadam.

– Kas ir tas, ko jūs vēlētos, lai Mārupes novadā izdodas saglabāt arī pēc desmit un divdesmit gadiem?

– Vajadzētu noturēt zaļumu un tajā pašā laikā turpināt infrastruk¬tūras attīstību visās jomās – ne tikai sportā, bet arī, piemēram, izglītībā.
Svarīgi ir arī neieslīgt pašapmieri¬nātībā. Tas ir tāpat kā sportā – tev var būt labi rezultāti, bet tu vienmēr vari skatīties, ko vēl vari uzlabot. Vai arī pavārmākslā – vari uztaisīt garšīgu ēdienu, bet recepti vēl vari uzlabot. Mums jāturpina iet šajā virzienā – pilnveidoties un nepazaudēt savu identitāti.

– Trīs vārdi, kas, jūsuprāt, raksturo Mārupes novadu?

– Man ar Mārupi asociējas stabilitāte, drošība un zaļums. Un laikam vēl sportiskums. Man šķiet, ka Mārupe ir diezgan sportiska. Mār-upieši nosaka tādu veselīgu, aktīvu dzīvesveidu.

– Vai jau jaunībā zinājāt, ka savu dzīvi saistīsiet ar basketbolu?

– Kad biju maziņš, es noteikti sapņoju par sportu un basketbolu. Bet, ja jautā, vai pēc sportista karjeras savu dzīvi saistīšu ar sportu, tad nē – toreiz biju simtprocentīgi pārliecināts, ka nē.
Bērnībā sapņoju spēlēt NBA vai piedalīties olimpiskajās spēlēs kā sportists. Beigās dzīve salikās tā, ka NBA esmu bijis kā treneris un arī par olimpisko čempionu kļuvu kā treneris. Astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā es tiešām nedomāju, ka būšu treneris.
Apkārt bija tāda vide un cilvēki, kas mani pamazām uz to aizveda. Agris Galvanovskis un Uvis Helmanis mani iesaistīja nometnēs un aicināja palīdzēt vasarās, kad vēl pats biju profesionāls spēlētājs. Pamazām mani uzrunāja tā cita enerģija, kas ir trenera darbā.
Man patīk strādāt ar jauniešiem – tu dod viņiem enerģiju, viņi to ņem, viņi grib, un rodas tā sinerģija. Kā spēlētājs tu ļoti daudz domā par sevi, bet kā treneris vairs nedomā tikai par sevi. Ja komandā ir divpadsmit spēlētāji, tu rūpējies par visiem divpadsmit, lai katrs attīstītos un ietu uz priekšu.
Un man liekas, ka svarīgi nav tikai tas, vai viņi beigās spēlē profesionālu sportu. Man ir bijuši jaunieši, kuri aiziet citus ceļus, bet sports paliek viņu identitātē. Viņi izaug kā personības. Man šķiet, tas arī ir viens no lielākajiem trenera darba ieguvumiem.

– Vai pāreja no spēlētāja par treneri bija dabiska vai tomēr izaicinoša? Vai ir bijuši brīži, kad gribējās pašam izskriet laukumā?

– Izaicinoša un sāpīga. Tu visu mūžu kaut ko dari, tev tas patīk un tad saproti, ka jāiet citā virzienā. Es vēl varēju profesionāli spēlēt, tāpēc pateikt sev nē nebija viegli. Bet es izvēlējos trenera ceļu un ticēju, ka tam ir nākotne. Joprojām ticu. Protams, ir bijuši brīži, kad gribas pašam izskriet laukumā un izdarīt labāk. Bet trenerim jāiemācās uz spēlētāju skatīties citādi. Tu nevari domāt: “Es tā varēju, kāpēc tu nevari?” Tev jāsaprot, kāpēc tu to varēji izdarīt un kas ir vajadzīgs, lai arī viņš to varētu. Tā ir daudz pedagoģiskāka pieeja.

– Kuri cilvēki visvairāk ietekmēja jūsu raksturu un vērtības?

– Manuprāt, identitāte nāk no ģimenes un apkārtējās vides. Tas kodols noteikti nāk no ģimenes – no sievas, bērniem. Arī no viņiem es kaut ko iegūstu. Un esmu ļoti pateicīgs par vidi, kādā esmu dzīvojis un dzīvoju.
Es vienmēr saku, ka no visa var kaut ko mācīties, kaut ko paņemt sev, bet reizēm arī saprast: tā es nedarīšu. Man tāds skatījums uz dzīvi ir.
Arī no jauniešiem es kaut ko iegūstu. Es, piemēram, klausos hiphopu; tā man ir tāda kā pievienotā vērtība, jo arī viņi to klausās, un tā mēs varam atrast kopīgu valodu. Mēģinu vairāk saprast “TikTok”, tagad man ir arī “SnapChat”. Tas ir instruments, kā es viņus labāk saprotu. Es pielāgojos viņiem, un viņi pielāgojas man, nevis tikai saku: “Nē, tā un tā nedara.”

– Ar ko 3×3 basketbols, jūsuprāt, ir īpašs salīdzinājumā ar klasisko basketbolu?

– Ja skatāmies no trenera skatpunkta, klasiskajā basketbolā treneris spēles laikā diezgan daudz iesaistās un kontrolē situāciju, savukārt 3×3 basketbolā tas ir mānīgi, spēles laikā treneris būtībā vairs neko daudz nevar kontrolēt. Man liekas, tur trenera darbs pat ir vēl darb-ietilpīgāks, jo viss ir jāizdara pirms tam. Ja puiši laukumā nedara to, ko vajag, es vispirms skatos uz sevi, ko es neesmu izdarījis treniņā, lai viņus sagatavotu tā, ka spēles laikā viņi paši zina, ko darīt.

– Ja nebūtu basketbola, ar ko jūs nodarbotos?

– Man ir tāda dzīves filozofija, kurai es ticu, – lai ko es darītu, es darītu to ar pilnu atdevi.
Ir bijuši arī brīži, kad esmu domājis, vai nevajag kaut ko pamainīt un iet projām no trenera darba. Tas nav klasisks darbs no deviņiem līdz pieciem, trenerim bieži nav sestdienu un svētdienu, ir daudz braucienu. No malas tas reizēm liekas romantiski, bet patiesībā ģimenei tas nav vienkārši.
Dzīve ir plašāka par vienu profesiju. Es neturos pie tā, ka visu mūžu obligāti jābūt tikai trenerim.

– Kādas īpašības nepiecieša¬mas, lai kļūtu par pasaules līmeņa 3×3 basketbolistu?

– Man šķiet, lielākais talants jebkurā jomā, arī sportā, ir gribasspēks strādāt. Talants ir viena lieta – tev var būt fiziskās dotības, atlētiskums –, bet ilgtermiņā uzvarēs gribasspēks strādāt, disciplīna un darba ētika. Protams, ja vari visu apvienot kopā – gan talantu, gan darba ētiku –, tad rodas superzvaigznes. Bet sportista karjera tomēr vairāk ir maratons, nevis sprints. Tās mazās lietas, ko dari katru dienu ar darbu un disciplīnu, ilgtermiņā ļauj sa-sniegt vairāk.

– Kādas dzīves vērtības cenšaties nodot saviem spēlētājiem?

– Viena no svarīgākajām lietām ir godīgums gan pret sevi, gan pret apkārtējiem.
Man daudzreiz ir nācies runāt arī korporatīvajā vidē par to, kā veidot kolektīvu un kas ir līderis. Arī sportā līderis nav tas, kurš iemet visvairāk punktu, bet tas, kurš padara citus stiprākus un grūtā brīdī var motivēt vai pavilkt līdzi.
Un vēl – ir jābūt godīgam pašam pret sevi. Treneris var pateikt: “Izmet 200 metienus.” Tu vari izdarīt 100 vai 150 un pateikt, ka izdarīji visus. Taču beigās tu pats sevi satiec spogulī, un sev samelot nevar.

– Vai olimpiskā zelta medaļa trenerim ir citāda pieredze nekā spēlētājam?

– Noteikti, jā. Tāpēc, ka katrs skatās no savas prizmas. Spēlētājam ir jāstrādā laukumā. Trenerim tevi ir jāsakārto, jāsaliek, jāatrod. Tu vari galvā salikt, ko gribi, lai puiši dara, bet tev jāpanāk, lai viņi to saprot.
Idejiski tā specifika ir tāda, ka katrs cilvēks uztver citādi. Kādam vajag izstāstīt, kādam vajag uzzīmēt uz tāfeles, kādam vajag iziet lauku¬mā un parādīt. Tāpēc trenerim svarīgākais ir atrast veidu, kā savu redzējumu nodot katram spēlētājam.

– Kāds bija emocionāli spilgtā¬kais brīdis ceļā uz olimpisko vai pasaules čempionu titulu?

– Protams, bija tas klikšķis, kad saproti, ka esi olimpiskais čempions. Bet tajā pašā laikā ir tas viss, ko esi darījis pirms tam, – cik daudz emociju pārdzīvojis un cik daudz darba ieguldījis.
Ar pasaules čempionātu jau bija mazliet citādi – apzinātāk, jo tev jau ir pieredze. Pieredzi jau nevar nopirkt veikalā vienu kilogramu, tā ir jāiegūst.
Ne jau tas spožākais moments vien ir svarīgākais. Pats process emocionāli ir svarīgāks un arī grūtāks.

– Treneris palīdz citiem sasniegt viņu mērķus. Vai jums pašam šķiet, ka esat sasniedzis savējos, vai arī lielākie vēl ir priekšā?

– Viss ir priekšā. Man liekas, ka tā ir tāda mana filozofija. Ja spēlētājs nospēlē ļoti labi, es negribu teikt: “Tā bija tava labākā spēle.” Viņam labākā spēle vēl ir priekšā. Dzīve iet uz priekšu, viss ir uz priekšu.

– Kurš cilvēks sportā jūs iedves¬mo vai ir iedvesmojis visvairāk?

– Mana filozofija ir tāda, ka iedvesmojums ir visur. Arī jauniešiem es parasti saku, ka nevajag vienu elku, labāk, lai ir vairāki etaloni. Jo elku tu it kā pielūdz un nevari būt par viņu labāks, bet no etalona vari kaut ko paņemt un pielikt klāt vēl savu.
Es nevarētu teikt, ka man ir viens konkrēts cilvēks, piemēram, Maikls Džordans. Es drīzāk no vairākiem paņemu kaut ko sev. Ir, piemēram, spāņu treneris Pedro Martiness, arī filozofs Aurēlijs. Tā pa drusciņai no vairākiem cilvēkiem pats veido savu.

– Ko darāt, lai atgūtu enerģiju pēc saspringtas dienas?

– Enerģiju palīdz atgūt vides maiņa. Un ģimene, kas man ir pirmajā vietā, – tā noteikti ir lielākais spēks.

– Kāds būtu jūsu novēlējums mārupiešiem?

– Būt draudzīgiem, nepazaudēt savu identitāti un turpināt pilnveidoties. Man liekas, mēs paši būvējam Mārupes novadu, un pēdējie gadi ir bijuši ļoti veiksmīgi – Mārupe kļūst lielāka, zaļāka, attīstās infrastruktūra, skolas. Varbūt varam kļūt vēl patriotiskāki, bet galvenais ir noturēt šo līniju.

Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra