Mārupes novads ir vieta, kur satiekas senas lauksaimniecības tradīcijas, jaunas ģimenes un cilvēki, kas ar savu darbu veido novada raksturu. Katrai apkaimei ir savi stāsti – par uzņēmējiem, amatniekiem, māksliniekiem un sportistiem, kuri ikdienā dara to, kas viņus patiesi aizrauj. Šoreiz, gatavojot interviju rubrikai “Apkaimju cilvēkstāsti”, dodamies uz Jaunmārupes pusi, kur zemnieku saimniecībā “Lielceri” jau vairāk nekā trīsdesmit gadus ir mājas desmitiem zirgu un vieta, kur top jauni jātnieki, trenējas sporta meistari un tiek izaudzināti zirgi čempioni. Saimniecības īpašnieks MAIRIS PENELIS savu ceļu pie zirgiem sācis jau bērnībā, un šī agrā pieredze aizvedusi viņu gan līdz Latvijas čempiona titulam jāšanas sportā, gan līdz savai saimniecībai Mārupes novadā, kur zirgi un jāšanas sports ir dzīvesveids, un visas ģimenes devīze skan: “Mosties, celies, strādā un par zirgiem gādā!”

MAIRIS PENELIS
Nodarbošanās: ZS “Lielceri” saimnieks, zirgaudzētājs, Latvijas čempions jāšanas sportā ‒ konkūrā
Dzīvesvieta: Jaunmārupes apkaime, Mārupes novads

– Mairi, pastāstiet par savu saistību ar Mārupes novadu. No kuras apkaimes esat, un kā šī vieta kļuva par jūsu mājām?

– Šeit, Jaunmārupē, sākām saimniekot 1992. gadā, kad iegādājāmies pirmo stalli, kas kādreiz bija kolhoza ferma. Pirms tam man bija stallis Piņķos, bet tā bija īrēta vieta. Tā mēs nonācām šeit, un tā radās “Lielceri”, kur visa ģimene dzīvojam un attīstām saimniecību jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.

– Kāds šobrīd ir jūsu saimniecības piedāvājums, un ar ko “Lielceri” atšķiras no citām zirgaudzētavām un staļļiem Latvijā?

– Mēs atšķiramies ar to, ka nefokusējamies uz iesācējiem. Strādājam ar jātniekiem, kuri jau ir izgājuši apmācības, bieži vien arī iegādājušies savu zirgu un meklē profesionālu atbalstu tālākai attīstībai. Mūsu infrastruktūra ļauj trenēties augstā sportiskā līmenī. “Lielceros” ir izveidots ļoti labas klases āra laukums, kur var notikt arī jebkāda līmeņa starptautiskas sacensības. Viss atkarīgs no finansēm. Vietējās sacensības spējam noorganizēt paši, taču, lai sarīkotu starptautiskas sacīkstes, vajadzīgi ievērojami līdzekļi, jo ir jānodrošina tiesneši, saliekamie staļļi, šķēršļi, fotofinišs, medicīniskā brigāde un tamlīdzīgi. Ja būs sponsori, iespējams, jau šogad rīkosim starptautiskās sacensības. Vēl no citiem staļļiem atšķiramies ar to, ka varam piedāvāt trīs starptautiskās klases sporta meistarus kā trenerus – Airisu Peneli, Lauru Peneli un Andi Vārnu.

– Kā jums šis ceļš sākās? Kas jūs aizveda līdz zirgiem?

– Esmu dzimis Valmierā, un toreiz ar zirgiem patiesībā pirmais sāka nodarboties mans brālis. Es gāju līdzi paskatīties, un beigās man tas iepatikās vairāk nekā viņam. Taču pats sākums bija vēl Madonas pusē pie vecvecākiem, kur vectēva aprūpē bija kolhoza zirgi. Tur es vasarās iepazinu lauku dzīvi un dzīvojos pa stalli ar zirgiem. Kad pārcēlāmies ar vecākiem uz Rīgu, sāku trenēties Kleistos. Tur sākās īstie sportiskie gadi, un tā arī pamazām viss izvērtās.

– 2012. gadā kļuvāt par Latvijas čempionu šķēršļu pārvarēšanā. Ko jums personīgi nozīmē šis tituls un šis posms karjerā?

– Tajā brīdī man bija sajūta, ka vajag saņemties un pielikt skaistu punktu savai jāšanas sporta karjerai. Un tas arī izdevās – kļuvu par Latvijas čempionu šķēršļu pārvarēšanā. Bija ļoti liels prieks, ka šādi varēju noslēgt savas aktīvā sporta gaitas. Tajā pašā gadā visus savus zirgus nodevu meitai Laurai. Šobrīd esmu īpašnieks, uzraugu saimniecību un visu, kas te notiek un nenotiek, jo iet, protams, kā pa kalniem un pa lejām. (Smejas.)

–  Arī jūsu sieva un meita ar augstiem panākumiem nodarbojas ar jāšanas sportu. Vai visa ģimene ir iesaistīta arī saimniecības ikdienas darbos un pienākumos?

 – Jā, visa ģimene ir iesaistīta. Sieva Airisa ir pagājušā gada nacionālā čempione iejādē, bet meita Laura – konkūrā. Abas strādā šeit par trenerēm. Otra meita Sabīne strādā ar lietvedību, grāmatvedību un biroja saimniecisko pusi, bet sportā nepiedalās. Arī mans tēvs joprojām aktīvi palīdz, piemēram, ar lopbarības sagatavošanu. Darba visiem pietiek, jo zirgi prasa rūpes un klātbūtni 365 dienas gadā. Mums ir trīs staļļi, un kopumā saimniecībā uzturas aptuveni 70 zirgu, no kuriem vairāk nekā 20 ir mūsu pašu.

– Lielākajai daļai jātnieku ir savs īpašais zirgs. Pastāstiet par jūsu ģimenes nozīmīgākajiem zirgiem.

– Katram zirgam ir savs aktīvais sportiskais periods un savs slavas zenīts. Mēs atšķiramies ar to, ka visiem saviem sporta zirgiem dodam mūža mājas – nepārdodam un neatdodam tos prom. Pie mums viņi nodzīvo līdz mūža beigām. No slavenākajiem zirgiem jāpiemin Ravels, kas startēja Eiropas čempionātā pie Lielbritānijas karalienes Vindzoras pilī. Nu jau Ravels ir citā saulē. Zirgs Alfredo, kuru no manis pārņēma Laura, nodzīvoja līdz pat 30 gadu vecumam. Šobrīd Lauras līdzšinējais zirgs Dundas aizvada pēdējo aktīvo sezonu sportā, jo tuvojas “pensijas” vecumam. Tagad viņas galvenais zirgs ir ķēve Let’s Fly Z, ar kuru arī pagājušogad tika izcīnīts nacionālā čempiona tituls.

–  Darbs ar zirgiem prasa gan fizisku, gan emocionālu noturību ilgtermiņā. Kas jūs visvairāk motivē turpināt arī brīžos, kad rezultāti nenāk tik ātri?

– Pirmkārt, mēs to visu darām tāpēc, ka mums tas patīk. Zirgi un sports ir mūsu dzīvesveids. Otrkārt, ir sajūta, ka, ja strādāsi, tad agrāk vai vēlāk rezultāts atnāks – vai nu medaļas sacensībās, vai izdosies izaudzēt kādu izcilu zirgu.

– Kas, jūsuprāt, veido veiksmīgu saikni starp jātnieku un zirgu? Vai tā ir dabīga izjūta, vai arī prasme, kas rodas tikai ar laiku un kopīgu darbu?

– Vissvarīgākais ir tas, lai cilvēkam patiktu zirgi. Tad saikne jau ir un to var nostiprināt un attīstīt. Bet, ja cilvēkam zirgi īsti nepatīk, nekas labs nesanāks. Ir arī cilvēki, kam zirgi patīk, bet tomēr bail. Ja bailes dominē, tad tas nav labi. Zirgs ir liels dzīvnieks, un sadarbība nevar būt veiksmīga, ja jātnieks baidās. Ideāli ir tad, kad jātnieks tik labi jūt savu zirgu, ka iepriekš paredz tā kustības.

– Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi jāšanas trenera darbā?

– Šis nav lēts sporta veids, tāpēc bieži trenēties nāk labi situētu ģimeņu bērni, kuriem dzīvē daudz kas nāk ļoti viegli. Daudzi tad domā, ka pietiek rezultātus “gribēt”, un tie būs. Bet sportā nekas nenāk bez darba. Ir jāklausās trenerī, jāmēģina saprast, jāanalizē. Bez reāla darba nekādus sasniegumus nevar iegūt. Liela problēma ir arī mobilais telefons. Ir grūti koncentrēties vienlaikus sportam un ekrānam – uzmanība izšķīst. Tas ļoti traucē mūsdienu jauniešiem.

– Kādi ir jūsu novērojumi – vai jaunā jātnieku paaudze atšķiras no jūsu paaudzes?

– Atšķiras, un bieži vien diemžēl negatīvā nozīmē. Mūsu laikā nebija tik kvalitatīvu zirgu un iespēju, tāpēc viss bija jāpanāk ar domāšanu, analīzi, darbu. Mūsdienās redzu maz jauniešu, kuri patiešām analizē un strādā līdz galam ar pilnu atdevi. Tādi ir, bet reti.

– Vai laika gaitā ir mainījies pats jāšanas sports?

– Sports ir ļoti mainījies. Zirgu kvalitāte ir milzīgi augusi, selekcija tagad notiek vairākās paaudzēs. Tāpat veterinārija un zirga sagatavošana ir daudz augstākā līmenī. Sacensību maršruti ir kļuvuši sarežģītāki: distanču konfigurācijas, leņķi, attālumi – viss ir daudz tehniskāks. Starptautiskajās sacensībās, kur piedalās simts labāko jātnieku, kaut ko izcīnīt ir ārkārtīgi grūti.

– Kā jūs vērtējat jāšanas sporta attīstību Latvijā – vai mums ir potenciāls konkurēt starptautiskā līmenī?

– Vispirms ir jāstabilizē situācija Latvijas Jātnieku federācijā. Tai ir jāpilda savas funkcijas – jāatbalsta jaunatne, profesionāļi, jābeidz iekšējie konflikti. Pagājušais gads bija pārmaiņu gads – nomainījās Latvijas Jātnieku federācijas vadība, un šī iemesla dēļ izkrita viens Pasaules kausa posms. Tas ir skumji, jo nākamreiz Starptautiskā Jātnieku sporta federācija mums Pasaules kausu neļaus rīkot. Potenciāls Latvijā ir, bet sākumā ir jāsakārto federācija.

– Kādi ir jūsu plāni un cerības saistībā ar saimniecības attīstību?

– Gribētos, lai šeit viss turpina attīstīties un strādāt. Ja valsts ekonomika augtu, tas palīdzētu arī šim sporta veidam. Jāšanas sports nav lēts – zirga uzturēšana un aprūpe ir dārga. Ja cilvēkam biznesā vai darbā iestājas sarežģījumi, bieži nākas atteikties no šī sporta veida vispirms. Kaut kādā ziņā cerības ir iekodētas arī pašā saimniecības nosaukumā. Kad iegādājāmies šo zemi, vajadzēja izdomāt nosaukumu. Apkārt bija vairākas saimniecības ar nosaukumu “Ceri”. Par “Bezceriem” taču savu nesauksim! (Smejas.) Tā radās “Lielceri”.

–  Kā jūs raksturotu Mārupes novada vidi un apkārtējo kopienu?

– Mārupes novads ir ļoti sakopts un nemitīgi attīstās. Tiek remontēti ceļi, būvētas skolas un bērnudārzi. Ar kaimiņiem apkaimē mums ir ļoti laba komunikācija un sadarbība. Kopīgi svinam valsts svētkus 4. maijā. Lielākais kreņķis ir asfaltētā ceļa slēgšana, kas plānota līdz ar Rīgas apvedceļa pārbūvi. Tas skar visas apkārtējās saimniecības, un mēs kopā ar kaimiņiem rakstījām iebildumus uzņēmumam “Latvijas Valsts ceļi”, diemžēl bez rezultāta.

–  Kā jūs pats un jūsu ģimene vislabprātāk atpūšas, un vai ikdienas ritmā izdodas atrast laiku arī atelpai?

– Atpūsties var tikai tad, ja izdodas aizbraukt prom uz nedēļu. Vairāk parasti nesanāk. Te uz vietas īsti nekad nav brīvdienu, jo zirgam nevar pateikt, ka šodien ir svētki un mēs nestrādājam. Tāpēc mūsu ģimenes devīze ir: “Mosties, celies, strādā un par zirgiem gādā!”

– Ko jūs gribētu nodot jaunajai jātnieku paaudzei – kādu galveno atziņu vai ieteikumu no savas pieredzes?

– Nepazaudēt mērķi. Ja esi izvēlējies mērķi, ej uz to neatlaidīgi. Bez mērķa un darba nekas nenotiek.

–  2026. gads pēc Austrumu kalendāra ir Ugunīgā Zirga gads. Kāds būtu jūsu novēlējums novadniekiem šajā Zirga gadā?

– Lai veselība kā zirgam un lai nav jāstrādā tik daudz kā zirgam! (Smejas.)

Interviju sagatavoja
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra (MUST)