DITAS TORSTERES profesionālā dzīve jau ilgus gadus cieši saistīta ar televīziju, režiju un radošu projektu veidošanu. Viņas veidoto projektu skaitā ir Starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss, “Dejo ar zvaigzni”, “Koru kari”, “Mūsu zelta dziesma”, “Uzmini nu!”, “Eņģeļi pār Latviju”, nu arī “Zelta Mikrofons” un “Latvijas lepnums”, kā arī daudzi citi skatītājiem labi zināmi raidījumi un televīzijas projekti. Taču pati Dita saka: televīzija nav vienkārši darbs, tas ir dzīvesveids, kurā nemitīgi esi radošā procesā un ikdiena paiet, tiekoties ar cilvēkiem.

Mārupes novadā Dita nonāca pavisam nejauši – reiz nekustamo īpašumu sludinājumā ieraudzīja koku un krūmu ieskautu senu māju un vēlējās to apskatīt. Šodien tā ir vieta, kuru viņa sauc par savām mājām un kur atgūst spēkus pēc intensīva darba. Sarunā rubrikai “Apkaimju cilvēkstāsti” Dita stāsta par nejaušo ceļu uz televīziju un režiju, cilvēkiem un radošumu, māju sajūtu un to, kādu nākotnē vēlētos redzēt Mārupes novadu.

DITA TORSTERE
Nodarbošanās: Televīzijas šovu un lielformāta pasākumu režisore, producente.
Dzīvesvieta: Dzilnuciems

– Kā sākās jūsu stāsts Mārupes novadā? Kas jūs atveda tieši uz šo vietu?

– Pilnīgi nejauši. Vienu rītu pamodos un nezin kāpēc iegāju portālā “Draugiem.lv” paskatīties nekustamo īpašumu sludinājumus, lai gan nekad iepriekš par to nebiju interesējusies. Ieraudzīju šo māju un sapratu, ka man tā ir jāredz. Tajā pašā dienā atbraucu. Gāza lietus, viss bija aizaudzis, līdz mājai veda maza, šaura taciņa, pati māja krūmos gandrīz nebija redzama. Bet man ļoti iepatikās – ozols, vecie koki, māja un it īpaši senais stallis. Varēja just, ka tas viss savulaik būvēts ar lielu mīlestību, sev.

Vēlāk piezvanīja saimniece un teica, ka gribētu māju pārdot tieši man. Tā 2009. gada decembrī māju nopirkām un pamazām sākām sakārtot. Pagāja vairāki gadi, līdz 2017. gada nogalē pārcēlos šeit dzīvot pavisam.

Man ļoti patīk pati vieta. Es mēdzu teikt: ja gribat zināt, kur Dievs ir dzimis, atnāciet no rīta un pastāviet pļavā. Tā aura, vējš, daba – šajā vietā ir kaut kas īpašs.

– Kas jūs savulaik aizveda līdz televīzijai un režijai? Tas bija apzināts ceļš vai drīzāk nejaušību virkne?

– Absolūti neapzināts ceļš. Mana pirmā profesija patiesībā bija bērnudārza audzinātāja – vidusskolā bija iespēja apgūt profesiju, un es izvēlējos tieši šo. Biju jau izgājusi praksi, un pēc skolas man bija paredzēta darbavieta bērnudārzā, taču mamma piedāvāja vasarā pastrādāt televīzijā par apkopēju. Piekritu, aizgāju, un man tur ļoti iepatikās. Televīzijā bija tāda īpaša, interesanta gaisotne. Iedevu savu CV, un drīz atbrīvojās vieta mūzikas redakcijā. Mani uzaicināja strādāt par jaunāko administratori, un es, protams, ne mirkli nešaubījos.

Tālāk viss notika ļoti ātri – kļuvu par vecāko administratori, pēc tam par režisora asistenti, jo gribēju braukt studēt televīzijas režiju Sanktpēterburgā. Divus gadus tur arī mācījos, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairs mācības neturpināju.

Man šķiet, ka televīziju līdz galam var iemācīties, tikai darot. Teoriju var apgūt, bet, tikai strādājot, saproti, kas tas īsti ir, ko tu gribi darīt un kā gribi to darīt. Es vienmēr saku: kamēr esi tukša muca, tev nav ko dot citiem. Sevi visu laiku ir jāpiepilda ar zināšanām, jo apziņa, ka tavu darbu un idejas redz tūkstošiem cilvēku, nekur nepazūd.

– Kas jūs savā darbā joprojām aizrauj visvairāk?

– Tas, ka tas nav darbs. Televīzija ir dzīvesveids, un tas nav tikai tāds teiciens. Tur nav īsti ne rīta, ne vakara, ne brīvdienu – ja ir projekts, tad ir darbs, ja projekta nav, tad ir brīvdienas.

Un vēl – es jau īsti nestrādāju, es tiekos ar cilvēkiem. Man ir privilēģija ikdienā satikt gan draugus, gan māksliniekus, gan pilnīgi svešus cilvēkus. Tad pazūd sajūta: atkal jāstrādā… Drīzāk ir: forši, šodien atkal satikšu tos un tos cilvēkus un kaut ko kopā darīsim!

Šajā profesijā visu laiku esi radošā procesā – domā, maini, pārtaisi, meklē ko jaunu. Man ļoti nepatīk vairākas sezonas pēc kārtas vienu un to pašu projektu veidot tieši tāpat. Es uzskatu – ja nākamajā gadā izdarīsi tieši to pašu, būsi izdarījis sliktāk, jo skatītājs ir ļoti prasīgs. Tāpēc visu laiku cenšos sevi pilnveidot un fantazēt. Draugi man bieži jautā: “No kurienes tev tās idejas?” Es nezinu. Tās kaut kā vienkārši atnāk.

– Režisora darbs nozīmē gan radošumu, gan spēju strādāt ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Kas, jūsuprāt, ir grūtākais, kas – skaistākais šajā profesijā?

– Grūtākais ir noturēt savu domu un savu virzienu. Ja telpā ir pieci cilvēki, bieži vien ir arī piecas idejas, tāpēc režisoram jābūt ļoti pārliecinātam par savu redzējumu un jāspēj pārējos paraut tam līdzi. Gadu gaitā esmu iemācījusies labāk atpazīt dažādus cilvēku tipus un saprast, kā ar katru strādāt.

Šobrīd visgrūtākais ir strādāt ar cilvēkiem, kuri vienkārši aizņem vietu, bet paši par savu darbu nedeg. Man šķiet, katram ir jāatrod sava vieta un jādara tas, kas patiesi interesē.

Savukārt skaistākais ir tas, ka visu laiku esi dinamikā un starp cilvēkiem. Notiek nepārtraukta enerģijas apmaiņa, un tā dzīvā satikšanās man šķiet ļoti svētīga.

– Vai ir kāds projekts vai profesionāls piedzīvojums, kuru joprojām atceraties ar īpašām emocijām?

– Oi, ļoti daudz! Televīzijā strādāju kopš 1987. gada, un pa šo laiku ir bijis ļoti daudz projektu, kas palikuši atmiņā.

Viens no pirmajiem lielajiem projektiem bija jauno solistu konkurss, no kura vēlāk izauga vairāki Latvijā labi zināmi mākslinieki. Ļoti spilgts posms bija arī Eirovīzija. Biju jaunākā Eirovīzijas projekta vadītāja Eiropā, un īpaši atmiņā palicis laiks, kad kopā ar “Prāta vētru” devāmies uz Zviedriju.

Ļoti īpašs bija arī projekts “Profesija – mamma”. Tas bija smags, bet ārkārtīgi vērtīgs darbs – filmējām ļoti patiesus un atklātus cilvēku stāstus. Vienā no tiem sastapām priekšlaikus dzimušu bērniņu. Tas bija tik emocionāls brīdis, ka pat operatoram filmējot bira asaras.

Patiesībā projektu ir ļoti, ļoti, ļoti daudz. Es tos atceros caur cilvēkiem un konkrētiem mirkļiem. Ir tādi lieli, skaisti projekti, kas paņem pusgadu vai pat gadu no tavas dzīves, bet pēc tam paliek atmiņā uz mūžu.

– Vai profesionālā pieredze ir mainījusi arī to, kā skatāties uz cilvēkiem un notikumiem ikdienā?

– Protams! Tas ir tas profesionālais kretīnisms – es vairs nevaru vienkārši skatīties, nepamanot, kas notiek apkārt. Man ir ļoti plašs redzes lauks – darbā ievēroju pat mazākās detaļas. Tāpēc, piemēram, teātrī man reizēm ir grūti vienkārši iegrimt izrādē – es redzu dekorācijas, kostīmus, skatos, kā tajā brīdī jūtas aktieri.

Bet, neskatoties uz to, es joprojām esmu diezgan naiva – joprojām mīlu cilvēkus un cenšos viņos saskatīt gaišo.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Arī ceļojot es varētu visu dienu sēdēt kādā ļaužu piepildītā laukumā vai kafejnīcā un skatīties, kā cilvēki kustas, runā, šarmē, pat kā rakņājas somiņā. Tieši šādās mazās lietās var ieraudzīt konkrēto tautu – mēs katrs tomēr esam ļoti atšķirīgi. Skaistas celtnes un pieminekļus pēc tam var apskatīties arī bildēs.

Darbā esmu ļoti pedantiska. Ja, piemēram, vienā teikumā neesmu ielikusi punktu, es varu pārstrādāt visu raidījumu, pat ja tas aizņem vēl divas stundas. Es zinu – ja neizdarīšu, pēc tam pati sev pārmetīšu: nepamanīju, neizdarīju, noslinkoju. Labāk izdaru un guļu mierīgi.

– Kas jums pašai šobrīd palīdz izrauties no ikdienas skrējiena?

– Tikai mājas. Viens vārds – mājas. Būt mājās.

– Kāda ir jūsu ideālā brīvdiena?

– Ideālā brīvdiena? Man ideāli ir visu salikt sev apkārt tā, lai pat pirkstiņš nav jākustina, – gulta, pults, kafija, ūdens, grāmata, brilles, suņi, kaķis. Televizors ieslēgts, un es vienkārši neko nedaru.

Man patīk tādas dienas, kad īsti nejūti, kurā brīdī esi iemidzis, kurā pamodies, – vienkārši atpūties. Pēc lieliem projektiem reizēm atļauju sev tā pavadīt pat divas dienas. Un tad trešajā dienā jau pamosties ar citām acīm, ieraugi visu, kas apkārt jāsakārto, un dzīve atkal sākas.

– Jūsu profesionālā dzīve daudzus gadus saistīta ar televīziju, režiju un dažādiem radošiem projektiem. Vai radošums ienāk arī jūsu ikdienas dzīvē un mājas vidē?

– Jā, noteikti. Esmu arī mazliet studējusi dizainu – četrus gadus gāju kursos. Es pati sev šuju, adu, pati veidoju mājas interjeru un dārzu. Ļoti daudz ko daru arī ar savām rokām.

Visu savu dzīvi es visu izdomāju pati. Man nav tādu baigo padomdevēju – pārsvarā pati izdomāju, kā gribu, un tad arī daru.

– Ko jums nozīmē māju sajūta? Kas nepieciešams, lai par kādu vietu varētu teikt: te es jūtos mājās?

– Es teiktu filozofiski – ir jārada sava aura, sava enerģija, kas tevi iedvesmo, kad atnāc mājās. Tu ieej pa durvīm un vienkārši saproti: šī ir mana vieta. Tā ir smarža, krāsa, sajūta.

Varbūt tāpēc man patika tieši veca māja – tai jau bija sava aura. Man bija svarīgi to nepazaudēt, arī atjaunojot māju. Piemēram, saglabājām vecos ķieģeļus un izmantojām tos arī interjerā.

Man arī nepatīk pedantiska kārtība, kad mājās jūties kā muzejā. Man šķiet, ka arī nelielā nekārtībā ir kaut kas tavs, tava enerģija. Ar krāsām, dizainu un lietām sev apkārt ir jārada vide tā, lai jūti – tas ir tavs.

– Kā jūsu apkaime ir mainījusies laikā, kopš te dzīvojat?

– Kad nopirku īpašumu, tā vēl bija lauksaimniecības teritorija. Kad pārcēlos šeit dzīvot, bija grants ceļš, kaimiņi bija tālu un apkārt tiešām bija pļavas. Tagad jau esam ciema teritorijā, ceļš ir asfaltēts, pļavas pamazām tiek apbūvētas, un māju kļūst arvien vairāk. Ciems ļoti aug.

Man te ļoti patīk – ir labi, droši, apkārt ir forši cilvēki. Gribētos tikai vietu, kur cilvēkiem satikties, lai vienmēr nebūtu jābrauc ārpus ciema. Es visu laiku saku: vajag kādu mazu krodziņu vai kafejnīcu, kaut vai tikai piektdienās un sestdienās, – vietu, kur var pasēdēt, parunāties, satikt kaimiņus.

– Vai jums Mārupes novadā ir kāda vieta, maršruts vai skats, pie kura gribas atgriezties atkal un atkal?

– Man Piņķos ļoti patīk vieta “pie gurķīša”. Tur, manuprāt, ļoti veiksmīgi ir sabalansēta daba ar tehnoloģijām, un tieši tas līdzsvars jau dzīvē ir svarīgs. Arī vides objekts “Pupuķis” tur tik organiski iederas starp puķēm un apkārtējo vidi.

Piņķi Ziemassvētkos ir ļoti skaisti. Man patīk vietas, kur ir sajūta, ka esi nonācis ciema vai pilsētas centrā – galvenajā vietā, kur visi var satikties. Arī novadam ir nepieciešams savs centrs un savas tradīcijas ir ļoti svarīgas – tās rada piederības sajūtu.

– Kādu jūs gribētu redzēt Mārupes novadu pēc desmit gadiem?

– Draudzīgu. Visvairāk nogurdina lieki kašķi – tajos mēs iztērējam ļoti daudz enerģijas un emociju. Man šķiet, mēs reizēm nemākam vienkārši priecāties par to, kas notiek.

Protams, jautājumus vajag uzdot, jo informācijas trūkums rada fantāzijas, un katram tās ir citādas. Gribētos, lai mēs vairāk priecātos par to, kas notiek, nevis par to, kas nenotiek vai nenotiks tā, kā mēs to iedomājamies.

Vajag tikai mazliet apstāties, padomāt un paskatīties uz situāciju no citas puses. Tādēļ pēc desmit gadiem gribētu Mārupes novadu redzēt vienkārši draudzīgāku.

– Kāds būtu jūsu novēlējums novadniekiem?

– Katrs pats izvēlas, kur dzīvot. Un, ja esi izvēlējies dzīvot šeit, tad cieni, mīli, lolo un attīsti šo vietu. Ja nevari to darīt globāli, dari savā pagastā, savā dārzā, savās mājās, attiecībās ar kaimiņiem. Dari vidi sev apkārt labāku, skaistāku, tīrāku un gaišāku.

Mēs paši esam atbildīgi par vietu, kurā dzīvojam. Nevajag visu laiku skatīties uz citiem un gaidīt no citiem. Ja palīdzība nāk – pasaki paldies, bet ej uz priekšu un dari arī pats.

Es pati ļoti mīlu vietu, kur dzīvoju. Šīs ir manas mājas, un man šķiet, ka sava vieta ir jālolo pašam. Mēs dzīvojam ļoti skaistā vietā, un es novēlu to novērtēt un katram ar savu mazo darbu padarīt vēl skaistāku.

Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra