JĀŅA LAGZDKALNA vārds Mārupes novadā ir labi zināms – viņš ir ilggadējs skolas direktors, sporta entuziasts un pašvaldības domes deputāts, kura darbs un ieguldījums gadu gaitā atstājis paliekošu nospiedumu novada attīstībā. 

Saņemot titulu “Mārupes novada sporta laureāts 2025” par mūža ieguldījumu sportā, viņš uz to raugās ar pieticību, vienlaikus atzīstot, ka svarīgākais vienmēr ir bijis darīt, nevis tikai runāt. 

Šajā sarunā Jānis Lagzdkalns dalās pārdomās par savu ceļu izglītībā un sportā, par jauniešiem un viņu motivāciju, kā arī par to, kas Mārupes novadu padara par vietu, kur gribas būt un darīt. 

JĀNIS LAGZDKALNS
Nodarbošanās: sporta entuziasts, treneris, pedagogs, sporta entuziasts, treneris, pedagogs, Mārupes vidusskolas, vēlāk Mārupes ģimnāzijas direktors no 1986. līdz 2025. gadam
Dzīvesvieta: Mārupes apkaime

– Kādas bija jūsu sajūtas, saņemot titulu “Mārupes novada sporta laureāts 2025” par mūža ieguldījumu? 

– Protams, ka sajūtas bija pozitīvas. Uz pasākumu gāju bez īpaša satraukuma. Taču, kad viss sākās – kad rādīja filmu, teica vārdus –, tas viss aizkustināja. Tā bija savāda sajūta. 

Zini, par to mūžu… Tas vārds kaut kā liekas tāds… Es atceros – kad biju jauns, skrēju stadionā, un tie “veči” man likās baigi veci. Viņiem bija kādi trīsdesmit, man astoņpadsmit. Tagad saprotu, ka tie trīsdesmit nav nekas, ka tas viss ir relatīvi, pavisam citādi. 
Ir jau patīkami, bet… Nu kaut kā baigi ātri tas viss. Vēl ir daudz, ko gribas darīt, izdarīt. 

– Vai jūs pats jūtaties kā cilvēks, kurš atstājis “nospiedumu” Mārupes novadā, vai arī to var novērtēt tikai citi? 

– Es domāju, ka no malas to labāk var redzēt. Pašam ir grūtāk pateikt. Ja runā par “nospiedumiem”, tad jāskatās uz to visu kopumā, bet laikam jau visvairāk ir skola. Atceros, kā es vēl kā skolēns 1970. gadā pa nepabeigtām būvēm blandījos, un tad jau kopā ar skolotājiem un skolēniem būvējām, veidojām… Kopā ar sporta skolotāju Viesturu Ķipuru veicām zemes darbus stadiona celtniecībai, tad būvējām sporta noliktavu, mājturības kabinetu, un tad jau aizgāja viss pārējais, kas tur ir sabūvēts, un tā viss pamazām radās. Tad jau nāca lielākas lietas – korpusi, zāle, stadions. Viss mainījās. Kopumā loma tur ir bijusi, jā, bet ne tikai man – daudziem cilvēkiem. 

– Kā sākās jūsu profesionālais ceļš izglītībā, un kas jūs pamudināja kļūt par pedagogu? Kāpēc tieši sports kļuva par jūsu profesionālās dzīves pamatu? 

– Viss sākās ar sportu. Pabeidzu vidusskolu, sportoju… Bija doma: kaut kur jāturpina mācības. Interesēja vēsture, bet sports patika visvairāk, nu tad loģiski – sporta akadēmija. Un tā tas aizgāja. Sākumā kā treneris. Tad pamazām arī skolā paņēmu stundas, tad vienā brīdī skola sāka vilkt iekšā vairāk. Iedeva klasi audzināšanā. Tad kļuvu par direktora vietnieku. Es pats īsti negribēju – gribēju tikai sportu. Bet kaut kā tā aizgāja, un tad jau biju direktors. 

Es pat nezinu. Es sevi neuzskatu tik daudz par tādu klasisku pedagogu ar metodikām. Man vairāk… nu, cilvēki. Savākt cilvēkus, saprast, kā viņi strādā, kā viņus noturēt. 

– Vai jums ir bijis kāds klusais sapnis, par kuru citi varbūt nemaz nezina? 

– Tā baigi sapņot laikam nav sanācis, jo visu laiku bija jādara. Te kaut kā trūkst – jāuztaisa. Tur kaut kā nav – jāizdara. Tas sapnis kaut kā iet kopā ar to darbu. Protams, ir lietas… piemēram, labāka sporta bāze. Tāda normāla zāle, manēža – tā visa pietrūkst. Idejas ir, bet ideja vēl jāpārvērš projektā, naudā, un tad vēl jāuzceļ. 

Ja par sportu – jā, bija doma kādreiz piedalīties lielos čempionātos. Tas varbūt tā līdz galam nesanāca. Esmu startējis divos pasaules veterānu čempionātos orientēšanās sportā, tiku finālos. 

Esmu bijis pasaules čempionātā Polijā kā skatītājs pie visām tām vieglatlētikas zvaigznēm. Trīs dienas no rīta līdz vakaram dzīvoju tajā visā. Tas arī ir kaut kas. 

– Ko, jūsuprāt, būtu svarīgi darīt, lai vēl vairāk motivētu jauniešus būt aktīviem? 

– Tas daudzums jauniešu, kas šeit, Mārupē, iesaistās, ir pietiekami liels, un ir arī tās iespējas. Tā bāze mums šobrīd netiek līdzi – ļoti vajadzētu lielāku sporta halli. Man kā vieglatlētam – manēžu, futbolam – kādu apjumtu infrastruktūru vai kaut ko tamlīdzīgu. Protams, kustība ir svarīga gan veselībai, gan lai tiktu prom no ekrāniem. Bet ir tā – viena daļa jauniešu turas, otra pie pirmajām grūtībām pamet. Tā jau vienmēr ir bijis, bet tagad tas ir izteiktāk. Taču iespēju ir ļoti daudz. 

– Kā sports palīdz veidot jauniešu raksturu un vērtības? 

– Sports ļoti palīdz veidot raksturu, iemāca pabeigt lietas līdz galam un nepadoties pie pirmajām grūtībām. Veidojas stiprāks raksturs un disciplīna, jo sportā tev ir jābūt laikā, jādara, jāturpina. Jo tu jau saproti – ja gribi rezultātu, kaut kas ir jādara. Tā vienkārši nekas nenotiek. Man liekas, ka sportisti tomēr ir motivētāki. Viņiem ir mērķis. Es skatos arī uz saviem bērniem un mazbērniem, ka tā tas ir. Bet daudz kas ir atkarīgs no trenera. Tā ir tāda harisma – vai nu tā ir, vai tās nav. Treneris ļoti palīdz veidot jauniešu raksturu un vērtības. 

– Ko jums personīgi nozīmē piederība Mārupes novadam?  

– Es Mārupes novadu kaut kā vienādoju ar jēdzienu Latvija. Tas ir tas mans. Man pat e-pasts ir marupejanis, nevis vienkārši Jānis punkts Lagzdkalns, piemēram. Kaut kā tas bija svarīgi. Un, kad sporta sacensībās bija saraksti ar skolēnu rezultātiem, reitingiem – minēts vārds, uzvārds, rezultāts un skola –, ja tur bija rakstīts “Mārupes vidusskola”, tas kaut kā iekšā likās labākais, kas var būt. 

Mārupe man ir viss kopā. To nevar tā sadalīt atsevišķi – tas viss ir kopums: gan vieta, gan cilvēki, gan sajūta. Tas ir tāpat kā ar Latviju – nevari pateikt, ka tā ir tikai viena lieta. 

– Vai ir kāda vieta Mārupes novadā, kas jums simbolizē mājas sajūtu visvairāk? 

– Laikam jau tomēr Kantora iela 97 – skola. Vecais skolas parks, tās liepas, divi palikušie ozoli – kaut kas tur ir. Un vēl domes ēka. Tur man ir daudzas labas personiskas atmiņas – precības, svētki bērniem, pirmā alga tur tika izsniegta pie lodziņa, ilgstoši arī darbs. 

– Kas jūs dzīvē iepriecina – tā pa īstam? 

– Grūti tā vienu lietu nosaukt. Tās ir tādas mazās lietas. Kad kaut kas izdodas – piemēram, kāds pasākums, ko esmu organizējis, ir labi sanācis. Tā padarītā darba sajūta. Arī pavisam vienkāršas lietas – gājputnu atgriešanās pavasarī, rīta skrējiens, kad pilnīgā klusumā redzi miglu, pļavu vai pilnmēnesi vakarā. Tu skaties un saproti – ir baigi labi. 

– Vai jums ir kāds ieradums vai rutīna, kas palīdz uzturēt līdzsvaru dzīvē? 

– Rīta skrējiens. Ne vienmēr sanāk, bet es cenšos. Arī, kad kaut kur aizbraucu, tāpat uzskrienu. Tas palīdz. 

– Ja jūsu dzīvei būtu nosaukums kā grāmatai – kāds tas būtu? 

– Grūti pateikt, bet tie būtu kopotie raksti. Laikam “Šeit un tagad”. 

– Kā, jūsuprāt, gadu gaitā ir mainījusies novada kopiena un tās vērtības?   

– Mārupes novads ir ļoti audzis un attīstījies. Kad es gāju uz skolu, bija smilšu ceļi, reti kāda mašīna. Tagad viss ir citādi. Par cilvēkiem… grūti pateikt. Nedaudz jūt, ka ir vecā kopiena un ir jaunā. Un kaut kā tām ir jāmāk sadzīvot. Nevajag, lai vecie saka – viss jaunais ir slikts, un jaunie – ka vecie neko nesaprot. Kaut kā tam visam jāsaplūst. Jaunie jau arī kļūs par vecajiem… 

– Kādu Mārupes novadu jūs vēlētos redzēt nākotnē – gan izglītībā, gan sportā? 

– Nu, es jau domāju, ka uz to pusi viss arī iet. Skolas – lai būtu tādas, uz kurām bērni grib iet. Lai dod gan zināšanas, gan tādu ģimeniskumu. To ir grūtāk savienot, bet tas būtu svarīgi – lai skola nav vieta, kur ar bailēm vai piespiešanu, bet ar motivāciju, ar pozitīvām sajūtām. 

Lai vairāk novērtē to, kas tiek darīts. Lai mazāk ir gaidītāju, bet vairāk darītāju – lai negaida, ka kāds cits izdarīs. Jo bez darba jau nekas nenotiek. Bez sviedriem arī nekas nenotiek, bet tajā pašā laikā – lai tie sviedri nenomāc to prieku. Var arī ar sviedriem smaidīt. 

– Kāds būtu jūsu novēlējums novadniekiem? 

– Šī ir mūsu vieta. Un mēs paši esam tie, kas to var padarīt labāku, skaistāku un paliekošāku. 

Nevajag gaidīt, ka kāds cits to izdarīs. 

Interviju sagatavoja:
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra (MUST)