Turpinot iepazīt apkaimes ar mūsu cilvēku stāstiem rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti”, šajā reizē uz sarunu aicinājām mārupieti, Montesori attīstības un labsajūtas studijas bērniem Mārupē izveidotāju AIJU DRUVKALNI.

Aija Druvkalne
Profesija, nodarbošanās: pedagoģiskā pamatizglītība, Montesori
pedagoģe, silto graudu speciāliste un sociālā uzņēmēja.
Dzīvesvieta: Mārupe

Pagājušajā gadā, piedaloties “SEB bankas” sociālās uzņēmējdarbības grantu programmā “Augšup”, Aijas biznesa ideja tika atzīta par vienu no perspektīvākajām un saņēma pašvaldības grantu 4000 eiro apmērā, lai radītu kompleksu pakalpojumu visai ģimenei – silto graudu un Montesori nodarbības. Turklāt, piedaloties Mārupes novada pašvaldības konkursā “Mammu bizness Mārupē”, studijas attīstībai tika iegūts vēl viens pašvaldības grants 4000 eiro apmērā. Pateicoties Aijas neatlaidībai un darbam, šā gada februārī Mārupē durvis vēra Montesori attīstības un labsajūtas studija bērniem.

– Aija, kas tu esi pēc profesijas? Kāda ir tava nodarbošanās?

– Pati sev neesmu nodefinējusi, kāda ir mana profesija. Šeit, Montesori attīstības un labsajūtas studijā, esmu pedagogs.

2011. gadā pabeidzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju ar kvalifikāciju “Sporta un izglītības darba vadītājs”.

Pēc vidusskolas man nebija mērķa kļūt par pedagogu, drīzāk otrādi. Nāku no septiņu bērnu ģimenes Liepājā. Esmu vecākā māsa ģimenē, un man bija daudz jāpalīdz mammai mājas darbos un ar jaunākajiem bērniem. Tagad saprotu, ka arī šī pieredze ir novērtējama. Mani jau jaunībā interesēja sports, un es spēlēju basketbolu.

Manī bija mērķtiecība un vēlme uzvarēt. Izvēloties studiju vietu, biju iztēlojusies, ka būšu sporta menedžere. Izrādījās, ka pamatā akadēmijā bija jāmācās pedagoģija.

Pēc studiju beigšanas pusgadu strādāju bērnudārzā. Tur man iedeva grupiņu ar 20 bērniem, un tā bija vienkārši cīņa par disciplīnu. Tu sagatavojies, bet nespēj realizēt plānoto. Nebiju tobrīd gatava pedagoga darbam, man bija lielas ambīcijas, mērķi, un es gribēju pelnīt. Metu mieru un padsmit gadus nostrādāju pārdošanā vadošos ražošanas uzņēmumos Latvijā. Manas karjeras kāpnes šajā virzienā gāja uz augšu.

Paralēli darbam vīra uzņēmumā vadīju sporta nodarbības bērniem sporta klubā “Rīdzene fitness” Āgenskalnā, kur es biju bērnu vispārējās fiziskās sagatavotības trenere, un kopā ar kolēģi organizējām bērnu nometnes. Darbs ar bērniem man vienmēr ir bijis klātesošs, arī tēmas par bērnu emocionālo piesaisti, drošo piesaisti.

Mana pēdējā darbavieta bija “Madara Cosmetics”, kur ieņēmu pārdošanas vadītāja Latvijā amatu. Darbam nebija ne vainas – labi darba apstākļi, fantastiski kolēģi un arī iedvesmojoša pati produkta ideoloģija, bet kaut kā tomēr trūka. Man vienmēr bija šķitis, ka darbs, naudas pelnīšana ir gana svarīga, bet tad pienāca dzīvi mainošais mirklis, kad lēnām sapratu savas vērtības un to, kas ir mans virziens.

Pati sev biju uzstādījusi tādu greizu gradāciju. Ieraudzīju sevi no malas un savu patieso interesi.

Smagākajā brīdī atradu sevi un sagriezu visu dzīvi otrādi. Uzstādīju sev mērķi pierādīt, ka varu nopelnīt, arī darot to, kas sirdij tuvs. Man ir pedagoģiskā izglītība, kas man atvēra durvis. Atradu īstos cilvēkus, apguvu Montesori pedagoģiju, silto graudu speciālista prasmes. Pagāja gads, kamēr tiku līdz savas vīzijas realizācijai.

– Kā tu nonāci Mārupē? Un ar ko tā, tavuprāt, izceļas uz citu apkaimju fona?

– Mēs ar ģimeni šeit dzīvojam jau astoņus gadus. Dēlam bija pusotrs gads, kad pārcēlāmies uz dzīvi Vecozolu namos Mārupē. Mums te bija draugi. Nav nevienas labākas vietas par Mārupi. Te apkārt ir daba, mežs, ir, kur ar riteņiem braukāt. Rīga ir tuvu, un visas darīšanas var ērti nokārtot. Bērniem visas aktivitātes un pulciņi ir šeit, Mārupē.

Saistībā ar šo vietu novērtēju arī atbalstu savai darbībai. Viss ir daudz pieejamāks mazākā komūnā.

Mums ar ģimeni ļoti patīk Mārupes novada pašvaldības rīkotie pasākumi. Īpaši mīļi ir vasaras pasākumi, brīvdabas kino.

Man viss ir par sajūtām. Te ir tāda laba sajūta.

– Kā tu nonāci pie idejas, ka jāveido Montesori attīstības un labsajūtas studija bērniem, un kādēļ tieši Mārupē?

– Man vienmēr ir bijis svarīgi netērēt lieki laiku, arī ceļā uz darbu. Es pusotru gadu braukāju līdz VEF tiltam Rīgā, un tas ir bijis lielākais zemē nomestais laiks. Mums visiem ir tikai 24 stundas diennaktī, un ir jādomā, kā mēs tērējam šo resursu, lai nesūdzētos, ka mums nav laika. Zināju, ka es gribu būt tepat un sasniedzama saviem bērniem, būt klātesoša.

Šo ēku, kur atrodas studija, būvēja veselu gadu, un pa savas virtuves logu es vēroju, kā to ceļ. Es zināju, ka pirmajā stāvā būs komercplatības. Man jau bija vienošanās, ka šeit es, iespējams, varētu nomāt telpas studijai. Es burtiski uz to savu sapni skatījos un paralēli izglītojos, rakstīju projektus.

Jau no februāra vidus es Mārupē, Montesori attīstības un labsajūtas studijā bērniem, varu uzņemt bērnus un jauniešus.

– Ko šobrīd piedāvā Montesori attīstības un labsajūtas studija bērniem?

– Piedāvāju Montesori nodarbības trīs līdz sešus gadus veciem bērniem gan individuāli, gan grupās. Organizēju bērnu rītus. Tas ir atsevišķs nodarbību cikls, kur trīs stundu laikā tiek piedzīvots pilns Montesori darbu cikls. Savukārt individuāli gan bērni, gan jaunieši nāk uz silto graudu nodarbībām stresa mazināšanai.

– Un kā tev šobrīd veicas?

–  Esmu apmierināta. Klientu ir pietiekami. Redzu apmierinātus bērnus un vecākus, kas man ir pats svarīgākais. Darbu daru tā, lai nodrošinātu atbilstošu pakalpojuma kvalitāti un lai bērniem ir vēlme šeit atgriezties. Lai vide ir emocionāli pietiekami droša. Šeit nav bērnudārzs vai mājdārziņš, bet tāpat svarīgs ir adaptācijas periods. Bērns, pirmo reizi atnākot, nav gatavs palikt ar svešu cilvēku, viņam ir nepieciešama vecāku klātbūtne.

Pats būtiskākais ir nevis kas šeit notiek, bet kā šeit notiek. Tas ir par cieņu pret bērnu. Kā mēs bērnu sagaidām, kā mēs viņu uzņemam, kā viņš nāks šeit darboties, vai viņam būs šeit droši. Šī ir vieta bērniem, kur ir skaidri noteikumi, drošība un labsajūta. Montesori pieeju bieži pārprot un jauc ar visatļautību. Jā, bērns ir tas, kurš izvēlas, ko vēlas darīt, bet te ir ļoti daudz noteikumu, un es esmu tas cilvēks, skolotājs, kas palīdz bērnam tos saprast un justies droši.

Attīstība izriet no miera stāvokļa. Jūtos kā tāds tilts starp plašāku un straujāku vidi – bērnam šeit ir iespēja izdzīvot pirmos mirkļus citā vidē, notvert drošo piesaisti ar citu cilvēku, pirmo socializāciju piedzīvot maigu un lēnu.

– Kas tevi iedvesmoja un palīdzēja iet šo dzīves ceļu?

– Mani bērni. Viņi bija klāt arī tad, kad gāju aizstāvēt projekta ideju pašvaldības konkursā “Mammu bizness Mārupē” un apbalvošanas pasākumā. Es domāju, ka visiem būs līdzi bērni, bet bija tikai man. Tik forša sajūta, ka viņi bija klātesoši un zināja, ka te būs Montesori centriņš, un iesaistījās.

Viss sākās ar to, ka es meklēju atbalstu savam bērnam. Tas bija dzinulis meklēt. Tad es atradu silto graudu nodarbības un Montesori nodarbības. Piedzīvotais un pieredzētais radīja vēlmi dalīties ar mūsu pašu pieredzi. Viss salikās kopā kā tāda puzle. Bērni aizveda mani līdz īstajai lietai, ar kuru mēs gribējām dalīties tālāk un piedāvāt arī citiem. Tas ir forši, ka esmu pārbaudījusi to savā pieredzē un varu strādāt ar lielāku pārliecību, jo zinu, ka šīs metodes darbojas un palīdz.

Arī vīrs mani atbalstīja, kad es gadu varēju nosacīti “neko nedarīt”. Patiesībā tas bija visaizņemtākais gads, kāds man ir bijis, – visa mājas dzīve, projektu rakstīšana, aizstāvēšana, mācības.

Jāpiemin arī pašvaldības atbalsts, tāpat visas iestādes, ar kurām man nācās sazināties. Man ir ļoti pozitīva pieredze, jo es neko no tā visa nezināju – kā reģistrēt SIA, kā iegūt sociālā uzņēmēja statusu. Es to visu darīju pirmo reizi, bet visur, kur devos, bija jūtams atbalsts. Esmu dzirdējusi cilvēkus sūdzamies, ka viss ir slikti. Man šķiet, tas ir attieksmes jautājums. Protams, bija grūti rakstīt projektus. Tas bija izaicinājums.

Tikai tagad esmu notvērusi pārliecību, ka manis izvēlētais ceļš ir bijis pareizs. Pārņem silta sajūta, kad vecāki atsūta ziņu, ka bērns pēc silto graudu nodarbības aizgājis gulēt mierīgs un ir jūtamas izmaiņas. Tas līdz sirds dziļumiem liek saprast, ka beidzot tam, ko es daru, ir augstāka jēga. Šajā pusotrā mēnesī atskārtu, ka mani darba augļi ir vecāku un bērnu novērtējums. Ja tu dari to, ko patiesi vēlies, tad izdodas.

– Kas tevi motivēja piedalīties grantu konkursos, un kur uzzināji par šādu iespēju?

– Par atbalsta iespējām novadā biju dzirdējusi jau iepriekš visādos informatīvajos materiālos, sociālajos medijos. Sekoju līdzi tam, kas notiek mūsu pašvaldībā.

Pirms kāda laika biju iecerējusi īstenot tādu mazo projektu “Mazais virtuvē”, bet projekta ideju atmetu. Tā bija mana pirmā saskare ar grantiem un projektu rakstīšanu. Šī pieredze man deva zināšanas, ka, ja tev ir ideja, tad tev ir arī iespēja saņemt atbalstu.

Taču manī palika doma, ka, ja man būs sava ideja, es noteikti to īstenošu tepat Mārupē. Veicu tirgus izpēti un zināju, ka šis ir viens no straujāk augošajiem novadiem ar augstu jauno ģimeņu īpatsvaru. Mārupe ir vieta, kur šis pakalpojums būtu pieprasīts. Pat nedomāju, ka varētu neizdoties. Gāju, mēģināju – un izdevās.

Kad pienāca īstais brīdis un es biju nodefinējusi, ko vēlos, Mārupes novada pašvaldība kopā ar Olaines novadu tieši rīkoja semināru par finansējuma piesaisti. Aizbraucu, noklausījos un pēc semināra jau skaidri zināju, kur piedalīšos un pretendēšu uz finansējuma piesaisti. Uzzināju vairāk par pašvaldības konkursu “Mammu bizness Mārupē” un “SEB bankas” sociālās uzņēmējdarbības grantu konkursu “Augšup”. Iespējas ir, tikai jādara.

Veselu gadu gulēju sava mērķa virzienā. Tā kā es negribēju tikai gulēt, bet paralēli arī kaut ko darīt, atvēru savu mājdārziņu, mācījos un rakstīju projektu pieteikumus finansējuma piesaistei. Piedalījos trīs dažādos projektos: “Altum” sociālo uzņēmēju grantu programmā, “SEB bankas” sociālās uzņēmējdarbības grantu konkursā “Augšup” un pašvaldības konkursā “Mammu bizness Mārupē”.

–  Kas ir lielākie izaicinājumi, piedaloties konkursos par finansējuma piesaisti?

– Pati projekta rakstīšana. Ir jāpiespiežas, ja dabīgi nenāk. Katram projektam ir savas prasības, lai viss būtu korekti.

Izaicinājums bija finanšu plūsmas plānošana, jo man nebija pieredzes. Tā bija ļoti vērtīga pieredze, jo lika racionāli paskatīties uz manu ideju kopumā. Ir jābūt stingram grafikam, noteiktai bērnu plūsmai, lai nosegtu nomas izmaksas.

Jārēķinās arī ar valsts iestāžu termiņiem. Tu nekādi nevari pavirzīties uz priekšu birokrātisko šķēršļu un termiņu dēļ. Tagad atskatoties, saprotu, ka arī šis laiks man bija vajadzīgs.

– Kas tev darbā sniedz lielāko prieku un motivē?

– Pienesums sabiedrībai un jēga. Man līdz šim šī pievienotā vērtība bija iztrūkusi.

– Ko tu novēlētu “Mārupes Vēstu” lasītājiem?

–  Paraudzīties uz pasauli ar bērna acīm. Būt atklātiem un patiesiem. Būt šeit un tagad. Tas ir iemesls, kādēļ es strādāju ar bērniem, jo bērni ir tik lieliski spoguļi un piemēri. Viņi ir patiesi un atklāti, viņiem nav nekādu slēptu mērķu, un viņi nespēlē nekādas spēles. Jā, viņi var sadusmoties. Viņi tai brīdi tā jūtas un pauž savas emocijas. Bet jau pēc pusstundas viņi atkal ir jautri un priecīgi. Savukārt mēs, pieaugušie, varam apvainoties uz veselu dienu un nedēļu nerunāt.

Novēlu visiem drosmi uzdrīkstēties. Es tiešām novērtēju pati sevi un to, ka uzdrīkstējos, gāju un darīju, un man izdevās. Ja ir kāda doma vai ideja, tad Mārupe ir vislabākā vieta, kur to realizēt un virzīties uz izaugsmi. Jūtu, ka to arī novērtē.

Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra